Glosarijs
Pēdējās izmaiņas veiktas:
16.06.2016
Androcentrisms – centrēšanās uz vīriešu normām, kas balstās uz kultūrās dominējošām vērtību sistēmām. Šarlote Perkinsa Gilmana (Charlotte Perkins Gilman) pirmā pielietoja šo terminu 1911.g., lai vērstu uzmanību uz vīriešu dzimumaizspriedumainību. Jebkurš vērtējums, kas raksturo sieviešu dzīvesveidu aspektus kā novirzi no normas, ir androcentrisks. Renāte Duellija Kleina (Renate Duelli Klein) uzskata, ka feminisms tikai tad iznīcinās androcentrismu, kad “vīrietis-kā-norma pārstās būt vienīgais atzītais modelis, kas raksturotu indivīdus”. 
Apspiešana - sieviešu apspiešana ir no seksisma kā dominēšanas sistēmas izrietošā pieredze.
Atšķirība – neizbēgamā dažādība starp sievietēm un vīriešiem un pašu sieviešu vidū. Feministes definē atšķirību politiskajās, nevis vienkārši dzimumu kategorijās. Atšķirības definēšana ir bijusi nozīmīgs otrā viļņa feminisma ieguldījums teorijā. Atšķirībai feminismā ir divas nozīmes. Pirmā nozīme ir tā, ka sievietēm ir no vīriešiem atšķirīgi personības izpausmes veidi, atšķirīga psiholoģija un mīlestības, darba un ģimenes pieredze. Atšķirība arī nozīmē negatīvu kategoriju, kas ietver sieviešu izslēgšanu un pakļaušanu. Keita Milleta (Kate Millett) un Šulamita Fairstouna (Shulamith Firestone) izsaka viedokli, ka sieviešu atšķirības no vīriešiem ir galvenais sieviešu apspiešanas mehānisms. Nensija Čodorova (Nancy Chodorow) 1970. gados rakstīja, ka dzimšu atšķirības attīstās no bērnībā iegūtās psihosociālās pieredzes. Franču teorētiķes Helēna Siksū (Helen Cixous),  Lūsa Irigaraja (Luce Irigaray), Jūlija Kristeva (Julia Kristeva), Monika Vittiga (Monique Wittig) saista atšķirības jēdzienu ar varas  attiecībām. Monika Vittiga argumentē, ka dzimumu atšķirības ideoloģija funkcionē kā cenzūras veids, jo tā maskē sociālo opozīciju starp vīriešiem un sievietēm, pasniedzot to kā “dabisku”.
Čikāna feminisms (chicana) – meksikāņu izcelsmes sieviešu diskurss, ko pārstav Čerrija Moraga (Cherrie Moraga), Rosario Kastellanosa (Rosario Castellanos). Čikāna rakstnieces pievērš uzmanību kopējiem aspektiem čikāna apspiešanā un veidiem, kā varētu to izskaust. Čikāna sievietes tiek apspiestas trīskārtēji: kā minoritātes kultūrai piederoši indivīdi, kā noteiktu dzimumu lomu izpildītājas un kā čikāna vīriešu agresīvās maskulinitātes (machismo) kultūras apspiestas sievietes.
Diskriminācija – dzimumaizspriedumaina nelabvēlīga attieksme pret sievietēm un tāda apiešanās ar sievietēm, kas balstās uz patriarhālo uzskatu  par sievietēm piemītošām nevēlamām īpašībām.
Dominance – vīriešu dominēšanas vara pār sievietēm. Sk. Dominēšana.
Dominēšana – vienas grupas vai indivīda vara pār citu grupu vai indivīdu. Būtiska mūsdienu feminisma teorijas sastāvdaļa ir analīze par vīriešu dominances pamatiem. Feminisma teorija ir izstrādāta, lai parādītu, kā vīriešu dominēšana pār sievietēm var tikt izskausta.
Dzimšu plaisa (angl. - gender gap) - vispārīgs jēdziens, lai apzīmētu hierarhiski konstruētas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un ienākumu sfērās, un varas attiecībās.
Dzimte (angl. - gender) - sociāli un kultūrā veidojies pazīmju un uzvedības veidu kopums, kuru sabiedrība savā vēsturiskajā kontekstā attiecina uz sievišķo vai vīrišķo. Mūsdienu feminisma teorijā tiek nošķirti jēdzieni dzimums (angl.-sex) un dzimte (angl.-gender), kur dzimums nozīmē bioloģiskas atšķirības, bet dzimte un tai raksturīgā uzvedība - sociālās konstrukcijas. Katra dzimtes sistēma jebkurā sabiedrībā un laikmetā pārstāv kādu androcentrisku ideoloģiju vai kognitīvo sistēmu, kas balstās uz apspiešanu, hierarhiski nofiksējot dzimtes kategorijas, tāpat kā šķiru attiecības.
Piemēram, Roberts Konels uzskata: "Dzimte ir veids, kādā tiek sakārtotas sociālās norises. Dzimšu procesos ikdienas dzīve tiek organizēta saistībā ar reproduktīvo sfēru, ko nosaka ķermeņa struktūras un cilvēku reprodukcijas procesi. Šī sfēra iekļauj uzbudinājumu un dzimumaktu, bērna dzemdēšanu un rūpes par zīdaini, ķermeņa dzimumatšķirības un līdzības. Dzimte ir sociāla prakse, kas pastāvīgi tiek attiecināta uz ķermeņiem un to, ko ķermeņi dara; tā nav sociāla prakse, kas tiek reducēta uz ķermeni. Dzimte pastāv precīzi tiktāl, cik bioloģijas nenosaka sociālo jomu. Tā iezīmē vienu no tiem pārejas punktiem, kur vēsturiskais process aizstāj bioloģisko evolūciju kā pārmaiņu formu. No esenciālisma viedokļa dzimte ir skandāls, pārkāpums. … Lai mēs atzītu dzimti kā sociālu struktūru, tā jāskata kā vēstures produkts, kā arī - kā vēstures producētāja. (…) Mēs parasti domājam, ka tas, kas ir sociāls, ir mazāk reāls nekā bioloģiskais, un tas, kas mainās - mazāk reāls nekā tas, kas paliek vienāds. Bet vēsture ir iespaidīga realitāte. Tā ir cilvēka dzīves modalitāte, tieši tas, kas definē mūs kā cilvēkus. Neviena cita suga neveido vēsturi un nedzīvo tajā, aizstājot organisko evolūciju ar radikāli jauniem pārmaiņu nosacījumiem."
Savukārt Nira Juvala-Deivisa (Nira Yuval-Davis) raksta: "Dzimte jāsaprot nevis kā 'reāla' sociāla atšķirība starp vīriešiem un sievietēm, bet kā diskursa veids, kas attiecas uz subjektu grupām, kuru sociālās lomas nosaka viņu dzimuma/bioloģiskā atšķirība pretstatā viņu ekonomiskajai pozīcijai vai piederībai etniskajām vai rasu grupām. Dzimumatšķirība arī ir jāsaprot kā diskursa veids - kurā sabiedrības subjektu grupas tiek definētas kā tādas, kurām ir atšķirīgas dzimuma/bioloģiskās ķermeņa uzbūves. Citiem vārdiem sakot, gan 'dzimti', gan 'dzimumu' var analizēt kā diskursa veidus, bet kā uz dažādiem aspektiem attiecinātus."
Dzimumaizspriedumainība - skat. Seksisms.
Dzimumlomu teorija - izprot sieviešu un vīriešu pozīcijas kā tādas, kas viena otru papildina. Šī ideja saistīta ar Pārsona teoriju par instrumentālām (vīrišķīgām) un ekspresīvām (sievišķīgām) orientācijām. Lomu sistēmā apspiešana parādās kā ierobežojošs spiediens lomai pašai uz sevi. Lomu teorija visumā ir loģiski neskaidra. Šis pats jēdziens tiek lietots, lai aprakstītu nodarbošanos, politisko statusu, īslaicīgu darījumu, hobiju, dzīves posmu un dzimti. Lomu teorija pārspīlē to, līdz kādai pakāpei cilvēku sociālā uzvedība ir iepriekš noteikta. Dzimumlomu teorijā darbība (lomas spēlēšana) ir saistīta ar struktūru, ko definē ar bioloģiskās atšķirības palīdzību, ar dihotomiju vīrietis-sieviete, nevis ar struktūru, ko nosaka sabiedriskās attiecības. Tas noved pie dzimtes reducēšanas līdz divām homogēnām kategorijām, ko savukārt padara neskaidru pastāvīga dzimumatšķirību sapludināšana ar dzimumlomām. Dzimumlomas tiek definētas kā pretējas; polarizēšana ir nepieciešama šī jēdziena daļa. Līdz ar to tiek pārspīlētas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, tai pašā laikā aizēnojot rases, šķiras un seksualitātes struktūras. Dzimumlomu teorija saskaras ar lielām grūtībām, aplūkojot varas jautājumus. Tā nespēj izprast pārmaiņas kā dzimšu attiecību dialektiku.
Dzimums - Feminisma teorija definē dzimumu kā personas ķermeņa bioloģiju - vai viņa/viņš anatomiski ir sieviete/vīrietis. Sk. Dzimte.
Ecriture feminine – jēdziens, kas apzīmē sieviešu literāro darbību franču feminisma teorijā. Tas apraksta, kādā veidā sieviešu literārā darbība izpaužas kā specifisks diskurss, esot tuvāk ķermenim, emocijām un nenosaucamajam, kad  visas šīs sfēras tiek apspiestas ar sociālā līguma palīdzību. Emancipācija – ideoloģija un kustība, kas balstās uz uzskatu, ka sieviešu stāvoklis var uzlaboties, nemainot pastāvošo sabiedrības modeli, turpretim sieviešu atbrīvošanās ideoloģija paredz pašas sociālās sistēmas transformāciju.
Esenciālisms – uzskats, ka  pastāv īpaša sieviešu un vīriešu daba. Feministes apstrīd tradicionālus un normatīvus pieņēmumus, ka sievietes, salīdzinot ar vīriešiem, būtībā ir "otršķirīgs dzimums" bioloģiski, intelektuāli vai emocionāli, jo šie pieņēmumi liek pamatus sieviešu nīšanai un diskriminācijai.
Fallogocentrisms - Žaka Deridā (Jacques Derrida) izveidotais jēdziens, kas apraksta fallocentrisma un logocentrisma mijiedarbību. Fallogocentrisms raksturo, kā patriarhāts  veido savas idejas un valodu.
Feminitāte - sk. Sievišķība.
Feminisms – feminisms pēta ar asimetrisko varas attiecību, nevis dzimumu atšķirību kā tādu. Definīcija iekļauj gan doktrīnu par vienlīdzīgām tiesībām sievietēm (organizēta kustība par sieviešu līdztiesības sasniegšanu), gan sociālas transformācijas ideoloģiju, kuras mērķis ir radīt pasauli sievietēm, balstoties uz principiem, kas sniedzas pāri vienkāršai sociālai vienlīdzībai. Dažādi feminismi piedāvā atšķirīgas analīzes par sieviešu apspiešanas iemesliem vai tās realizētājiem. Feminisma definīcijas, ko piedāvā feministes, ir veidotas  viņu politikas, ideoloģijas vai rases ietekmē. Sk. Marksistiskais feminisms, melno sieviešu feminisms, liberālais feminisms.
Feministiskā antropoloģija – feministiskā antropoloģija kritiski nodarbojas ar sieviešu kā "otršķirīgā dzimuma" sociālās un politiskās dzīves izpausmju izpēti. Tie ir feministisko pētījumu centieni saprast sieviešu dzīves veidus dažādās kultūrās. Feministiskās antropoloģes uzskata par svarīgu apzināties dzimtes nozīmi sociālās dzīves organizēšanā. Dzimte ir seksualitātes sociālo attiecību un radniecības sistēmu produkts.
Feministiskā etnogrāfija –  tiecas atklāt autora ”es” problemātisko dabu, nostādot blakus pretējus viedokļus, lasītāju grupas un pētījumu sfēras, lai uzsvērtu esošo un neobjektīvo pozīciju visu etnogrāfisko rakstu attīstībā.  Koncentrēšanās uz rakstīšanu, kā arī uz autorības un lasīšanas politiku ir daļa no feminisma nozīmīgākajām pētījumu jomām - par veidiem, kā disciplīnas kanons tiek dibināts un atražots.
Feminisma ideoloģija – ideju kopums, kas  raksturo kādas noteiktas sabiedrības seksismu un apraksta nākotnes sabiedrību, kurā seksisma pretrunas tiktu izskaustas.
Feministiskā jurisprudence – feministiskā racionalitātes kritika apstrīd šķietamo saistību, ka saprāta spējas ir augstākas  tādā gadījumā, ja tiek izslēgtas un pakļautas tā raksturīgās iezīmes, kas saistās ar sievišķīgo. Tas īpaši attiecas uz tiesisko domāšanas veidu, kura leģitimitāte  izriet no tā abstraktā un vispārīgā rakstura. Katerīna Makkinnona (Catharine MacKinnon) revolucionārajā darbā “Feminisms, marksisms, metode un valsts” secina: “Seksualitāte feminismam nozīmē to pašu, ko darbs marksismam; tas ir tas, kas visvairāk pieder mums pašām un tomēr visvairāk tiek atņemts.” Valsti pilnīgi kontrolē vīrieši; tā leģitimē vīriešu dominanci, nostiprinot valsts epistemoloģiju ar likuma palīdzību. Sievietes likumā (un sabiedrībā) tiek definētas no viņu seksualitātes atsvešināšanas viedokļa. Dzimumpiederības sociālā identitāte tiek sievietei dota vai uzspiesta viņas seksualitātes  (bieži vardarbīgas) atsvešināšanas rezultātā. Sieviešu kā objektu statuss ir mūsu realitāte, kas tiek pasniegta kā “patiesība”. Likums pastiprina un leģitimizē šo objektu statusu. Jurisprudences disciplīna uztur ticību par likuma pilnīgumu un nemainīgumu. Tiesiskās domas struktūra tomēr ir nosacīta, un likums vienmēr ir  neobjektīvs, jo to ierobežo sociālā sfēra. Makkinnona uzskata, ka likumu un tiesisko varu praksē ievieš vēsturiskie aģenti. Tas nozīmē, ka tiesisko lēmumu neveiksme var izpausties dzimšu sistēmas krīzē, un tad ir iespējama sieviešu politiskā mobilizācija diskriminējošas likumdošanas mainīšanai. Viņa mēģina dekonstruēt pašu liberālā subjekta izpratni, kas izveidojas no sociālajām struktūrām un lingvistiskājām konvencijām. Feministes ir pievienojušās dekonstruktīvajam diskursam, norādot, ka aiz tā, kas tiek uzskatīts par universālo cilvēku pieredzi, atrodas tikai vīriešu pieredze, un secinot, ka “visas   teorijas par subjektu ir tikušas attiecinātas uz maskulinitāti” (Lūsa Irigaraja/Luce Irigaray). Savā pēdējā darbā “Iztēlotās pasaules sfēra” Druscilla Kornela (Druscilla Cornell) piedāvā likuma kā piespiedu noteikumu kopuma nodalīšanu no likuma kā taisnīguma, kuru nepieciešams uzturēt tā, lai “taisnīgums nevarētu tikt noreducēts līdz kārtējai varaskārai ideoloģijai”. Likumu kā piespiedu kārtību nepieciešams izmantot, kā uzskata Kornela, lai garantētu minimālos apstākļus. Tie dotu sievietēm "līdzvērtīgas iespējas uzsākt cīņu, lai tās atzītu par personībām”. Minimālie apstākļi iekļauj ķermenisko integritāti, iztēlotās pasaules sfēras aizsardzību un brīvu pieeju lingvistiskajiem resursiem, lai atzīšana par personībām būtu iespējama. Līdz ar to uzmanība tiek pievērsta negatīvajām sekām, ko cieš sievietes, piemēram, pornogrāfijas, seksuālās vardarbības, fiziskas aizskaršanas u.t.t. rezultātā, bet tas nenozīmē, ka sievietes tiek padarītas par upuriem. Dažas no feministēm nepievēršas vīriešu un sieviešu sociālās dzimumpiederības salīdzinājumam (šī ir viena no svarīgākajām problēmām tiesiskajā diskursā), bet drīzāk atzīst vienlīdzību katrai un katram no mums kā attiecīgajai dzimtei piederošām/-iem.
Feministiskā literatūras kritika –  jēdzienu “feministiskā kritika” sāka lietot septiņdesmito gadu sākumā, attiecinot to uz dažādajām kritikas praksēm, kas saistītas ar feminisma jautājumiem. Ir grūti aprakstīt feministiskās kritikas veidus, jo tiem ir skaidri apzīmējumi, bet nav skaidru definīciju. Ņemt feminismu kā izejas punktu nozīmē attīstīt literatūras teoriju, kurā tiktu meklētas atbildes uz vairākiem jautājumiem: kā literatūra un literatūras kritika attiecas uz sociālajiem un politiskajiem jautājumiem? Kā estētisko vērtību definīcijas atspoguļo šķietami nesaistītus ideoloģiskus uzskatus? Un kādā veidā literatūras studijas varētu sekmēt  citas sabiedrības veidošanos?
Feminismam ir dubults uzdevums - kritika un konstruēšana. Šīs tēmas nosaka feminisma īpašo interesi par kultūras noteiktām dzimtes konstrukcijām, ieskaitot tās, kas pastāv literatūrā. Literatūras kultūrprakses ietekme ir jūtama skolās, augstākajā izglītībā un medijos. Literatūra rada dzimšu atšķirības attēlojumus, kas ir zināms papildinājums sabiedrības uzskatam, ka vīrieši un sievietes nav vērtējami vienādi. Feministiskā literatūras teorija apšauba akadēmijas domāšanas modeļus un varas līdzekļus. 1970.gados feministiskā literatūrkritika vairāk pievērsās literatūras aizsākumu jautājumam un vīrieša vai sievietes autorības nozīmībai, kas tajā laikā bija feministiskās kritikas svarīgākā iezīme. Kritika pievērsās literatūras vēstures un kanona jautājumiem (Feterleja, Elmane, Mileta u.c.). Nākamā pakāpe - ginokritika - pievērsās rakstnieču un ar sievietēm saistīto tēmu izpētei. 1980.gados (Gilberta un Gubāra) tika pievērsta uzmanība materiālajai un psiholoģiskajai kontrolei pār sievietēm, sieviešu slepenajām dzīvēm un kultūrām, kā arī sievišķības un vīrišķības problemātiskajām pusēm, kas parādās literārajās metaforās. Melnā feministiskā kritika 1980.gadu beigās un 1990.gados (Spillersa, Praisa, Kārbija) uzsāka tā sauktās melnādaino estētikas radīšanu. Šīs un daudzas citas sievietes atrada zaudētos melno sieviešu tekstus, ievietoja tos vēsturē, aprakstīja mītus un sieviešu tradīcijas, tādējādi mainot visas feministiskās kritikas jautājumu loku. Postkoloniālās feministiskās literatūrkritiķes pievērsās rakstniecēm ar koloniālo robežu personisko un vēsturisko pieredzi (Anzaldua).
Feministiskā mediju un filmu teorija – sieviešu reprezentēšanas analīze masu patēriņam paredzētās filmās un feministisko alternatīvu izvirzīšana. Feministiskā filmu un mediju kritika pielieto socioloģiskus paņēmienus, lai analizētu dzimumu lomas un uz tām balstītos pieņemtos tēlus medijos un filmās,  kā arī šīs mediju produkcijas lomu nozīmes konstruēšanā. Psihoanalītiskā metode bija  būtisks solis feministu iecerē saprast filmas, jo tā deva feministēm iespēju uzdot jautājumus par skatītāju dzimtes atšķirības nozīmīgumu.
Feministiskās valodas teorijas – feminisma teorija uzskata valodu par rādītāju patriarhālajām attiecībām, kā arī sociālo lomu un statusu sadalījumam starp dzimumiem. Feminisma teorija pirmām kartām analizē formas, kādās valodā izpaužas seksisms. Visas feminisma teorijas atbalsta viedokli, ka nav jāapstājas pie dominēšanas izpētes valodā, bet ar valodas palīdzību ir jāvirzās uz sieviešu emancipāciju.
Heteroseksisms - šis jēdziens attiecas gan uz neapzināto, gan uz skaidri pausto pieņēmumu, ka heteroseksualitāte ir vienīgais "normālais" seksuālo un sociālo attiecību veids.
Heteroseksuālitāte - seksuālas attiecības starp pretēja dzimuma indivīdiem. Feminisma teorijā nav vienprātības par jautājumu, vai heteroseksualitātei sabiedrībā ir "dabisks" pamats vai arī tā ir sociāli radīta.
Identitāte - feministes uzskata, ka "identitāte" nav mērķis, bet gan jebkura pašizziņas procesa izejas punkts; sieviešu izpratne par identitāti ir daudzveidīga un pat pretrunīga.
Kristīgais feminisms – feminisma teorijas par kristietību ir iedalāmas trijās kategorijās: tās, kuras apstrīd teoloģisko viedokli par sievietēm un tradicionālās teoloģijas androcentriskumu; tās, kuras apstrīd teoloģiskos likumus, kas aizliedz sieviešu ordināciju; un tās, kuras uztver baznīcu kā institūciju un tiecas paaugstināt sieviešu profesionālo statusu tajā.
Ķermenis – teorijas par ķermeņa seksualitāti, patriarhāta varu un politisko kontroli pār sieviešu ķermeņiem ir centrālās feminismā. Mūsdienu sabiedrībā sieviete parasti tiek reprezentēta, akcentējot tikai viņas ķermeni. Pilnīga informācija par ķermeni sievietēm netiek izpausta, un mūsu ķermeņi tiek izvērtēti to funkcionālo spēju skatījumā. Feminisma teorija par ķermeni balstās uz seksuālās pašnoteikšanās koncepcijām.
Pēdējās desmitgadēs, apspriežot šo jautājumu, ir dominējušas divas pretējas ķermeņa izpratnes. Pēc vienas no tām, ķermenis ir dabiska mašīna, kas rada dzimtes atšķirību - ar ģenētiskās ieprogrammētības, hormonu atšķirību, pieejas vai dažādu reproduktīvo lomu palīdzību. Otrā pieeja skata ķermeni kā vairāk vai mazāk dabisku virsmu vai ainavu, kurā savas pēdas atstāj sociālais simbolisms. Sociālās konstruētības pieejas dzimtei un seksualitātei, kurām pamatā ir semiotiskā pieeja ķermenim, ir gandrīz pilnīga antitēze sociobioloģijai. Ir vēl trešā pieeja, kas piedāvā veselā saprāta noteiktu vidusceļu - gan bioloģija, gan sociālās atšķirības apvienojas, radot dzimšu atšķirību uzvedībā. Pretēji visām trim pieejām Roberta Konela skatījums ir šāds: "Procesos, kuros tiek reflektēts par ķermeni, tos ietekmē sociālās norises un tie iesaistās simbolos, zīmēs vai pozīcijās diskursā. Tie nepārveidojas par simboliem, zīmēm vai pozīcijām diskursā. To materialitāte (…) netiek izdzēsta, tā joprojām ir svarīga. Dzimtes sociālais process iekļauj bērna dzemdēšanu un rūpes par to, jaunību un novecošanu, sporta un seksa baudas, darbu, ievainojumu, nāvi no AIDS."
Ķermeņa politika – šis termins attiecas gan uz fiziskās varas attiecībām, gan uz cīņu pret visu veidu netiešo vardarbību pret sievietēm. Ķermeņa politikas koncepcija tiek lietota, lai raksturotu vardarbību pret sievietēm, kas izriet no citām ekspluatējošām un apspiešanas (tādām kā šķiru un imperiālistiskās) attiecībām, kā arī ģimenes, medicīnas vai izglītības patriarhālajām institūcijām. Feministu darbus par ķermeņa politiku caurvij kopējs motīvs, proti, uzsvars uz sieviešu cilvēcisko būtību, cieņu pret mums kā cilvēciskām būtnēm, personības  aspektu integritāti, kā arī mūsu kā indivīdu neaizskaramību  un sieviešu objektivizēšanas (nostādīšanas objekta pozīcijā) noraidīšanu.
Liberālais feminisms - saukts arī par vienlīdzīgu tiesību feminismu, ir visplašāk pazīstamais feminisma novirziens. Tā ir sieviešu individuālās brīvības teorija. Liberālisma pamatā ir uzskats, ka indivīdi ar racionālu lēmumu palīdzību spēs noteikt pašu labumu. Uzsvērts tiek arī nošķīrums starp privāto un pubisko sfēru. Tomēr liberālais feminisms galvenokārt nodarbojas ar sieviešu situācijas uzlabošanu pastāvošajā sabiedrībā. Diskusija parasti notiek par specifiskiem jautājumiem administrācijas, izglītības un nodarbinātības sfērās. Liberālā feminisma pozīcijas kritika vispirms nostājas pret pieņēmumu, ka vidusšķiras balto sieviešu pieredze un situācija var tikt uzskatīta par normu.
Logocentrisms - jēdziens no Žaka Deridā (Jacque Derrida) racionālisma teoriju radikālās kritikas par valodu, apziņu un Rietumu metafizikas logocentrisko tradīciju. Logocentrisms pieņem par priekšnoteikumu, ka jēdzienu nozīme ir fiksēta pirms to pielietošanas valodā.
Marksistiskais feminisms - Feminisma teorija krasi atšķiras no marksisma teorijas, jo feminismam jebkurā ideoloģiskā konstrukcijā drīzāk ir jākoncentrējas uz dzimti un seksualitāti, nevis uz ekonomiskajiem apstākļiem. Marksistiskā feminisma mērķis ir analizēt sieviešu apspiešanas ekonomisko pamatu un attiecības starp ražošanas veidiem un sieviešu statusu, kā arī pielietot teorijas par sievietēm un šķirām ģimenes lomas izprašanai.
Maskulinitāte - skat. Vīrišķība.
Melno sieviešu feminisms – melnās rases sieviešu cīņas teorija. Melnās feministes argumentē, ka visā feminisma teorijā ir jābūt izpratnei par imperiālismu un tas ir jāapstrīd, ņemot vērā šķiru, rasu, dzimšu un seksualitāšu aspektus. Melnais feminisms nošķir sevi no baltā jeb “pirmās pasaules” feminismiem. Būtiskākās nesaskaņas Rietumu melnajā feminismā, īpaši britu kontekstā, ir starp ASV un Lielbritānijā pielietoto (lietotu) terminoloģiju un politiku.
ASV politikas mērķiem “melnais” ir jēdziens, kas attiecas uz afro-amerikāņu iedzīvotajiem, turpretim Āzijas amerikāņi (ar šo terminu  saprotot gan dienvidaziātus, gan, piemēram, ķīniešu, korejiešu un filipīniešu pēcnācējus), Latīņamerikas un vietējie amerikāņi tiek  saukti par “krāsainajiem”. Lielbritānijā “melnais” ir politiska kategorija, kas bieži ietver aziātus, afrikāņus un afro-karībiešus, bieži plašāk iekļaujot “ne-baltos” cilvēkus. Daudzas melnā feminisma pārstāves ir norādījušas, ka rasisma, seksisma un šķiru attiecību ietekmes nevar būt cita no citas nodalītas.
Autores: Barbara Smita (Barbara Smith), Odrija Lorde (Audre Lorde), Glorija Halla (Gloria Hull), Alise Volkere (Alise Walker), bella hūksa (bell hooks).
Misogēnija (angl. - misogyny) - skat. Naids pret sievietēm.
Naids pret sievietēm - Feministes psihoanalītiķes uzskata, ka naids pret sievietēm sakņojas zīdaiņa primitīvajās dusmās pret māti, jo sabiedrība uztic bērna aprūpi sievietēm. Tikai līdzvērtīga vīriešu līdzdalība zīdaiņu kopšanā var izskaust pret sievietēm vērstā naida dziļās saknes.
Patriarhāts - Vīriešu autoritātes sistēma, kas ar savu sociālo, politisko un ekonomisko institūciju palīdzību apspiež sievietes. Patriarhāts tradicionāli tiek definēts kā vīriešu dominēšanas sistēma. Marksistiskās feministes, piemēram, atzīst vīriešu dominēšanu par modernās sabiedrības sistemātisku parādību un nereducē sieviešu apspiešanu līdz kapitālisma blakusparādībai. Dažas uztrauc, ka patriarhāta jēdziens ir nevēsturisks, citām liekas, ka tas veiksmīgi aprakstīja pagātnes sabiedrības, kuras burtiski balstījās uz tēvu likumu, bet nav attiecināms uz mūsdienu sabiedrībām. Dažas pievienojas Šīlas Robotemas (1981) viedoklim, ka, definējot patriarhāta pastāvēšanu kā sistēmu, kas ir pastāvējusi ilgi pirms kapitālisma, feministes varētu pievērsties neauglīgiem tā pirmsvēsturisko aizsākumu meklējumiem. Dažas feministes atsakās lietot patriarhāta jēdzienu kā pārvēsturisku.
Pieredze – sieviešu personiskuma apzināšanās un zināšanas, kas iegūtas no piedalīšanās sabiedriskajā dzīvē. Sieviešu pieredze bieži netiek atzīta par “reāli pastāvošu" vai svarīgu. Grūtības, pieņemot mūsu pieredzes nozīmīgumu, ir daļa no mūsu kultūras mantojuma un tiek iemūžinātas izglītošanas procesā. Feministes pievērš uzmanību plaisai starp to, kā sievietes pieredz pasauli, un teorētiskajām shēmām, kas ir pieejamas, lai analizētu pieredzi.
Radikālais feminisms - Radikālās feministes uzskata, ka sieviešu apspiešana izriet no tā, ka  mēs tiekam uzskatītas par zemāku šķiru attiecībā pret "vīriešu" šķiru mūsu dzimtes dēļ. Radikālais feminisms tiecas sagraut šo dzimuma-šķiras sistēmu. Feminismu radikālu dara koncentrēšanās uz vīriešu dominēšanas pamatiem un apgalvojumi, ka visas apspiešanas formas rodas no vīriešu pārākuma.
Seksisms, dzimumaizspriedumainība - Sociālas attiecības, kurās vīrieši diskreditē sievietes. Mūsdienu feminismā pastāv  uzskats, ka seksistiskie sabiedrības uzskati un darbība ne tikai ierobežo sieviešu aktivitātes, bet arī ir nekaunīgs veids, kā uzsvērt atšķirības starp dzimumiem, jo tās nebalstās uz pierādījumiem.
Seksuālā uzmākšanās - Sievieti pazemojoša viņas seksualitāti aizskaroša rīcība vai vārdi no vīriešu puses. Feminisma teorija attēlo to kā varas attiecību izpausmi un argumentē, ka seksuālā uzmākšanās ir veids, kā vīrieši padara sievietes par objektiem.
Seksualitāte - Sociālais process, kurš rada, organizē, izsaka un virza spēcīgu kaisli. Feminisma teorijā ilgu laiku turpinās diskusija par sieviešu seksualitātes dabu. Dažas feministes uzskata, ka sieviešu seksualitāte pilnīgi izpaužas tikai lezbiešu attiecībās, kamēr citas uzskata, ka šī "tīrās" formas romantizēšana nošķir seksualitāti no varas jautājumiem.
Sieviešu kustības - ja pieņemam, ka vārds "kustība" nozīmē vienotu politisku spēku, kas darbojas vienā un tajā pašā virzienā, tad jēdziens "sieviešu kustība", lietots vienskaitlī, ir maldinošs. Vienota sieviešu kustība nekad nav pastāvējusi. Sieviešu atbrīvošanās kustības ir ļoti daudzveidīgas, tās sastāv no dažādām grupām ar dažādiem politiskiem mērķiem un metodēm, un atsevišķos gadījumos pat darbojas šķietami pretējos virzienos. Galvenā pazīme, kas vieno šīs kustības, ir seksistiskas apspiešanas apzināšanās, kā arī motivācija un darbība, lai to izbeigtu.
Sievišķība– termins, kas apraksta sabiedrības priekšstatu par sievietes identitātes konstruēšanu un kas ietver vīriešiem pievilcīgo sieviešu seksualitāti.  Sievišķība ir daļa no ideoloģijas, kas raksturo “sievietes kā citas”, salīdzinot ar “maskulinitāti”, kas sabiedrībā tiek uztverta kā cilvēku uzvedības norma.
Sociālistiskais feminisms - jēdziens, kuru var attiecināt uz feministēm, kuras redz sieviešu apspiešanu gan kā patriarhālo, gan kā kapitālistisko varas struktūru rezultātu. Sociālistiskais feminisms nav vienota teorija, bet gan drīzāk dažādi centieni saprast sieviešu situāciju no marksisma pozīcijām.
Vara - Feminisma teorijā ir sastopams plašs iztirzājums par varas dabu, par to, kur vara ir koncentrēta un vai var pastāvēt  feministiskās varas veids. Feminisma varas teorētiķes ir Keita Milleta (Kate Millett), Betke Elštaina (Bethke Ellshtein), Katerīna Makkinnona (Catharine MacKinnon), Jūlija Kristeva (Julia Kristeva), Nensija Hartstoka (Nancy Hartstock). Hartstoka, piemēram, uzskata, ka, kamēr sabiedrība nevarēs tikt pārveidota, lai dominēšana vairs nav tās pamatā, feministēm drīzāk vajag izmantot varu sabiedrības iekšienē, nevis radīt sociālās varas alternatīvas.
Veicinošā darbība (angl. - affirmative action) – veicinošā darbība attiecas uz diskriminācijas aizliegšanu nodarbinātības sfērā. Tas sekmētu vienlīdzīgu iespēju sasniegšanu neatkarīgi no indivīdu rases, ādas krāsas, reliģiskās piederības, dzimuma vai nacionālas izcelsmes. Latviešu valodā lieto arī 'pozitīva diskriminācija'.
Viņas vēsture (angl. - herstory) - termins pārfrazēts no history - burtiski 'viņa vēsture'. Sieviešu vēsture; teorija un dokumentācija par sieviešu pagātnes un mūsdienu dzīves veidiem, grupām, valodām un pieredzēm. Feministēm, kas raksta sieviešu vēsturi, ir divi mērķi: pirmkārt, atrast sievietes vēsturē, t.i.,rakstīt par viņu individuālo ieguldījumu kā vēstures sastāvdaļu un, otrkārt, rakstīt sieviešu vēsturi, kur sievietes ir subjekta pozīcijā.
Feministisko vēsturisko pētījumu fundamentālā kategorija ir dzimumu sociālās attiecības. Feminisma vēsturnieces dod jaunu definējumu metodēm un kategorijām - īpaši periodizācijas jēdzienam. Līdzās rasei un šķirai viņas koncentrējas uz dzimti kā analīzes kategoriju, lai noraidītu trivialitātes par sievietes dabu. Feminisma vēsturnieces mainīja mūsu izpratni par sociālajām izmaiņām, kā arī to, kādā veidā sievietes zaudēja kontroli pār ražošanu, īpašumu un sevi kā personām, privātajai (mājas) sfērai nošķiroties no publiskās.
Vīriešu dominance - kā uzskata daudzas feministes, vārda "vīrišķīgs" lietojums pats par sevi ietver dominanci, jo  tam ir institucionāls spēks, piemēram, ASV konstitūcijā. Vīriešu dominances sociālā ideoloģija ir atkarīga no idejas par vīriešu varas leģitimitāti un par vīriešu konstruēto realitāti sievietēm, lai apliecinātu vīrišķīgās būtības izpausmi un patiesības redzējumu.
Vīrišķība - Kā uzskata Nensija Hartstoka (Nancy Harstock), abstraktā maskulinitāte ir uztveres veids, kas uzsver savstarpēji izslēdzošas dualitātes. Maskulinitāte nav konstruēta, pamatojoties uz vīrieša reālo identitāti un atšķirību, bet gan uz ideālo atšķirību, kas visbūtiskāk konstruēta kultūras ietekmētā diferenciācijā - Vīrietis un Cits jeb pretstats viņam. Feminisma analīze īpaši koncentrējas uz izglītības procesiem, kuri definē un konstruē maskulinitāti.

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.