Cik bīstamas ir sociālās fobijas?

Sociālas fobijas parasti saistās ar zemu konkrētā indivīda pašvērtējumu un bailēm no kritikas. Pacienti ierodas uz konsultāciju un lūdz atbrīvot viņus no dumjās sarkšanas, roku trīces, mulsuma, pēkšņas stostīšanās tieši tad, kad citi cilvēki viņiem pievērš uzmanību, sarokojas, arī kad viņus slavē. Šie traucējumi - fobiska trauksmainība, sociālas fobijas, adaptācijas traucējumi, panika, trauksme ar depresiju, agorafobija un citi - Starptautiskajā slimību klasifikācijā SSK-10 tiek kodēti ar šifru F40-48. Latvijā nav datu, cik liels ir pacientu skaits katrā no šīm F40-48 nozoloģijām, no sociālas fobijas vairāk cieš sievietes vai vīrieši utt., taču praksē šie nebūt nav reti vai unikāli gadījumi.

Neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi

Saskaņā ar SSK-10, adaptācijas traucējumu pamatā ir konkrēts dzīves stresors: psihotraumējošs notikums, smags zaudējums, šķiršanās no tuva cilvēka, kolēģu nodevība, apmelojums, pazemojumi u. tml. Personām ar šāda veida neirotiskiem, psihosomatiskās vai psihoseksuālās veselības traucējumiem objektīvajā izmeklēšanā ārsti organiskas dabas bojājumus un psihes defektus nekonstatē.

Bērniem un pusaudžiem šie traucējumi izpaužas kā trauksme vai bažas, piemēram, par mātes vai tēva iespējamu pazušanu, pēkšņu saslimšanu, nomiršanu. Viņi vēlas, lai tuvais cilvēks ir pastāvīgi klāt. Bieži dēls vai meita atsakās iet uz skolu, jo baidās, ka mājās tuviniekiem šajā laikā var kaut kas atgadīties - vēlas viņus visu laiku sargāt. Pieaugušajiem, savukārt, var izpausties smags distress, nespēja veikt ierastos darbus, bailes uzņemties jaunu atbildību u. tml.

Fobiskas trauksmainības gadījumā cilvēkam, piemēram, pirms eksāmena, laulību ceremonijas, intīmas tuvības, nepieciešamības iekāpt autobusā, lidmašīnā, jau no domas par šo notikumu vien attīstās trauksme. Bieži tā izpaužas kā autonomās nervu sistēmas uzbudinājums (sirdsklauves, svīšana, trīce, aizdusa), vispārēji simptomi (karstuma viļņi, parestēzijas, nestabilitāte, reibonis, sāpes), psihiski simptomi (dažādas bailes, uzmācības, depresija). Var būt ģībšanas sajūta vai ģībonis, bailes nomirt, sajukt prātā u. tml. Pacients reizēm gadiem ilgi cenšas izvairīties no bīstamām situācijām, nonākot konfliktā ar tuviniekiem, sabiedrību. Lai pārvarētu šīs problēmas, pacients var meklēt glābiņu alkoholā, narkotikās, reizēm nokļūst atkarībā no azartspēlēm, datora lietošanas. Var izveidoties seksuālas deviācijas.

Sociālo fobiju gadījumā var būt bailes no priekšnieka, eksāmena utt. Reizēm pacientiem attīstās tāds trigers kā paniska trauksmainība (skat. klīniskos gadījumus raksta beigās).

Pacientiem ar paniku un agorafobiju ir bailes iziet no mājas, ieiet lielveikalā, šķērsot platu ielu, atrasties ļaužu pilnā vietā: var sākties elpas trūkums, sirdsklauves, sausums mutē, ķermeņa trīce, panikas lēkme. Pacienti akcentē, ka viņiem attīstās nerealitātes sajūta, ir bailes nosmakt, nomirt. Parasti viņi dodas no mājām uz darbu, uz viesībām kopā ar kādu no tuviniekiem. Manā praksē bija četrdesmitgadīga skolotāja, kura darbdienas beigās gaidīja skolā, līdz ierodas meita un aizved viņu mājās.

Disociatīvu (konversijas) traucējumu gadījumos pacientam psihotraumējošā notikuma vai neatrisināmas problēmas pārdzīvojums var izpausties kā psihogēna nieze, valodas raustīšanās, psihogēns aklums, paralīze, impotence u. tml. Reizēm pacients cieš no sociālas ģeneralizētas fobijas: jūtas apdraudēts ne tikai cilvēku sabiedrībā, bet arī - savā laikā, vēsturē, nācijā.

Šiem pacientiem objektīvā medicīniskā izmeklēšanā netiek atklāti organiskas dabas saslimšanas cēloņi, bet var būt komorbiditāte ar psihiatriskām slimībām - ciklotīmiju u. c.

Vai šie traucējumi ir iedzimti? Vai tie ir bīstami?

2007. gada Rīgas Stradiņa universitātes ikgadējā Zinātniskajā konferencē izskanēja vairāki interesanti referāti par cilvēku kā biopsihosociālu būtni uz Zemes un par mūsdienu Latvijā dzīvojošo bērnu un pieaugušo veselības problēmām saistībā ar dažādiem sociālās komunikācijas aspektiem. Konference apstiprināja, ka indivīda garīgo un fizisko pašsajūtu Latvijā galvenokārt ietekmē nevis iedzimta (ģenētiski nosacīta) nosliece uz izolētību un bailēm jeb fobijām, bet gan konkrētas psihosociālas krīzes konkrēta cilvēka biogrāfijā kopš piedzimšanas. Būtiska nozīme ir cilvēka spējai tolerēt šīs krīzes, veselīgai prasmei komunicēt, ko vajadzētu mācīt cilvēkbērnam vēl pirmsskolas vecumā. Apkopojumā galvenās konferences atziņas [1-6].

  • Latvijā dzīvojošie bērni cieš no dažādiem vardarbības veidiem ģimenē: emocionālās, fiziskās, seksuālās vardarbības un novārtā pamešanas. Šīs traumatiskā pieredze izpaužas cilvēkos līdz pat sirmam vecumam - kā sociālās sekas, kuras saistītas ar grūtībām veidot noturīgas attiecības. Arī kā emocionālās un kognitīvās sekas: vainas sajūta, trauksme, neuzticēšanās cilvēkiem, vairīšanās no cilvēku sabiedrības, naida, agresijas vai izmisuma jūtas, sociālās fobijas, neirotisks dzīvesveids.
  • Psiholoģisks terors darba vietā - mobings un bosings, arī seksuāla agresija - mūsdienās ir aktuāla un smaga psihotrauma. Tā veicina darba darītāju sociālo atsvešinātību, trauksmes un panikas stāvokļus. Psihosociālie riska faktori darba vietās negatīvi ietekmē darbinieku fizisko, psiholoģisko un sociālo labklājību. Pierādīts, ka negatīva stresa apstākļos abu dzimumu pārstāvjiem siekalās var konstatēt paaugstinātu testosterona līmeni.
  • Mūsdienu Latvijā ciešā saistībā ar traumējošu psihosociālo faktoru ietekmi ir strādājošu cilvēku vēlme izolēties no apkārtējiem.
  • Kombinētas terapijas pielietošana - nepieciešamie medikamenti, uzvedības un kognitīvā psihoterapija - ļauj indivīdam ar trauksmi un sociālu fobiju pārvarēt sociālās atsvešinātības un baiļu problēmas.
  • Pierādīts, ka sociālo lomu saistība ar veselību ir īpaši nozīmīga sievietēm pēc krūts audzēja operācijas.
  • Latvijas sabiedrībā aktuāla ir kļuvusi nepieciešamība risināt sociālās atstumtības problēmas, pildot nacionālās rīcības plānu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai.

Vai lasītājam (pacientam, laulātam pārim, kurš plāno grūtniecību, skolniekiem un viņu vecākiem, pedagogiem), iepazīstoties ar dažādām atziņām medicīnas izdevumos, neradīsies doma par sociālo fobiju bīstamību Latvijā, par šīs neirozes pārmantojamības iespēju?

Konferences pētījumi un atziņas liecina, ka cilvēku populācijā mūsdienu Latvijā ļoti reta parādība ir iedzimta predispozīcija neiropsiholoģiskām izmaiņām ar iespēju attīstīties sociālai baiļu jeb fobijas neirozei, uzvedības vai kognitīvai patoloģijai.

Ir ārsti, kuri tomēr vēlas pierādīt, ka starp cilvēka sociālu fobiju un ar šo fobiju saistītām trim cilvēciskām emocijām (kaunu, riebumu un nicinājumu) tomēr pastāv stingra iedzimtas dabas sakarība. Šādas idejas disonē ar 2007. gada konferences un RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadošo speciālistu daudzu gadu pētījumiem un atziņām par bērniem un pieaugušiem Latvijā ar sociālām fobijām. Šajos darbos pierādīts, ka sociālās fobijas neiedzimst, nav bīstamas sabiedrībai, bet var kļūt par veselības un sociālu problēmu dzīves laikā.

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.