Ekonomika Komunikācija Politika Socioloģija Sociālā politika un sociālais darbs Tiesības Rīga RSU 2014

Citādais, apzināmais, bet – vai pieņemamais? Tolerances robežas 

Andrejs Vilks 

Rīgas Stradiņa universitāte, Juridiskā fakultāte, Latvija 

Kopsavilkums 

Rakstā autors apskata dažādus seksuālās uzvedības modeļus, to izplatības tendences, atsevišķas bērnu seksuālās audzināšanas metodes un formas ārvalstīs, kā arī daudzveidīgās seksuālās uzvedības diskutablos aspektus. 

Raksta pamatievirze ir saistīta ar citādā, Latvijas kultūrvēsturiskajai videi neraksturīgā implementācijas iespējām perspektīvā, kā arī iespējamai attieksmei pret Latvijai neraksturīgiem dzimumuzvedības audzināšanas modeļiem. Atslēgvārdi: bērnu seksuālā izmantošana, dzimums, dzimumaudzināšana, pedofilija. Ievads Objektīvi ir jāatzīst, ka mūsdienās aizvien plašāk un intensīvāk ikdienā nākas saskarties ar citādo, netradicionālo un īpatnējo. Mūsu sabiedrībā ir ienākušas jaunas psihoaktīvās substances jeb “spaiss” ar toksisku un personību degradējošu efektu, “body art” jeb ķermeņa tetovējumi, kuri bija raksturīgi pirmatnējās kultūrās un kriminogēnajā vidē, savdabīgi skaistumelementi (piemēram, pīrsingi), androgīnisms – personu tieksme mainīt savu dzimumpiederību u. c. Neapšaubāmi, citādā ienākšana mūsu vidē nosaka tā apzināšanos un izzināšanu, pieņemšanu, akceptēšanu vai arī plašu diskusiju izvēršanu un citādo dzimumuzvedības modeļu nepieņemšanu. Autors vēlas tikai pievērst uzmanību atsevišķu problēmu lokam, nekādā veidā necenšoties uzspiest savu viedokli. Rietumu socioloģijā minētajā kontekstā ir pat izstrādāta un pietiekami plaši tiek izmantota tā saucamā “queer theory” [1]. “Queer theory” būtības tulkojums un interpretācija nozīmē “savādo” jeb “dīvaino”, “citādo”. “Dīvainis”, kā arī “zilais” ir viens no izplatītākajiem nievājošajiem terminiem homoseksuāli orientētu indivīdu apzīmēšanai. “Queer theory” būtībā iezīmē citādu pieeju seksuālajās attiecībās, dzimumaudzināšanā, atteikšanos no tradicionālās pieejas dzimumlomās. Citāda seksuālā orientācija, dažādas pieejas dzimumaudzināšanā vai tās trūkums, seksuālo objektu un formu daudzveidība ir intensīvi ienākusi mūsu sabiedrībā un funkcionālajā vidē. Nedaudz pieskaroties citādajam seksuālajās attiecībās, pacentīsimies precizēt, kādu saturu ietver atsevišķi termini. Ar jēdzienu “dzimums” galvenokārt tiek apzināts bioloģiskais komponents (“sex”), kas nozīmē bioloģisko piederību sievietēm vai vīriešiem, viņu realizējamās bioloģiskās funkcijas. Vēsturiski cilvēka bioloģiskais dzimums tika noteikts pēc ārējām dzimumorgānu atšķirībām, bērns tika audzināts atbilstoši savam dzimumam un jēdzienā “dzimums” (arī “dzimte”) tika ietverti indivīda sociālie komponenti. “Gender” aptver specifisku kultūras ietekmē veidojušos īpašību kopumu, kas nosaka sieviešu un vīriešu sociālo uzvedību. Minētā kategorija galvenokārt raksturo sociāli izveidojušās attiecības starp vīriešiem un sievietēm, viņu veicamās lomas. T iesības ZRaksti / RSU 2013 82 Tiek atzīts, ka pašreizējā sabiedrībā dzimums tiek uztverts pārāk nopietni, un atzīmēts, ka sabiedrībā ir arī personas bez dzimuma – interseksuāļi. Tie ir cilvēki, kuri atzīst, ka viņos apvienojas (integrējas) abi dzimumi, vai arī nav nekādu pazīmju, ka persona pieder vienam vai otram līdz šim zināmajam cilvēku dzimumam. Taču diezin vai šādam apgalvojumam ir kāds reāls pamatojums. Tomēr Adriana Riča apgalvo, ka visi cilvēki ir bioloģiski biseksuāli un patriarhālā kultūra visiem spiež būt heteroseksuāliem, kas daudzos gadījumos var būt pretrunā ar viņu dabu. Džūdite Batlere uzskata, ka ar identitāti saistītās kategorijas – dzimte, dzimums un seksualitāte nav stabilas, nemainīgas un “kodolu” saturošas kategorijas. Tās ir evolucionējošas. Kategorija “sieviete” nevis dara līdztiesīgu, bet gan to ierobežo. Ir labi zināms eksperiments ar Brūsu Reimeru. 1965. gadā Kanādas pilsētā Vinipegā piedzima brīnumjauks puisēns Brūss Reimers. Astoņu mēnešu vecumā pēc ārstu ieteikuma puisēnam tika veikta dzimumlocekļa apgraizīšana. Ķirurga neuzmanības dēļ puisēnam tika traumēts dzimumloceklis. Bērna vecāki vērsās pēc padoma pie Džona Hopkinsa Universitātes profesora Baltimoras Universitātē (ASV) psihologa Džona Manija, lūdzot padomu, ko turpmāk darīt ar bērnu. Ņemot vērā to, ka viņam var neattīstīties vīrišķie dzimumogāni un puisēns turpmāk var izjust būtisku diskomfortu, vai nebūtu iespējams mainīt bērna dzimumu. Iespējamo dzimuma maiņu Brūsa vecākiem arī ieteica profesors Dž. Manijs. Brūss tika nosaukts par Brendu un audzināts kā meitene. Džons Manijs jau ilgstoši centās pierādīt hipotēzi par to, ka cilvēka dzimums nav dabas dots, bet gan tiek iemantots audzināšanas ceļā. Līdz ar to Brūss Remess kļuva par ideālu eksperimenta objektu. Zēnam tika amputētas oliņas. Profesors Manijs vairākus gadus savās zinātniskajās publikācijās atspoguļoja unikālā zinātniskā eksperimenta sekmīgos rezultātus. Profesors apgalvoja, ka dzimuma maiņas rezultātā “Brendas” uzvedība krasi atšķīrās no viņas dvīņubrāļa uzvedības. Tomēr mājās un arī skolā tika novērots, ka “viņai” tomēr ir tipiska zēna uzvedība un ir vērojama uzvedības neatbilstība meiteņu uzvedības stilam. Tajā pašā laikā vecāki, piekāpušies eksperimentētāja ietekmei, izjuta lielu emocionālo diskomfortu un stresu. Tēvs, nespējot pārdzīvot tik tiešu iejaukšanos bērna dzimuma maiņā, kļuva par alkoholiķi, bet māte izjuta dziļu depresīvu stāvokli. Kad “Brenda” kļuva pusaudze, viņai tika dots estrogēns, kas stimulē krūšu augšanu. Vēlāk profesors Dž. Manijs uzstāja, ka ir nepieciešama arī pilnīga dzimumorgānu transplantācija un viņai ir jāizveido sievietes dzimumorgāni. Tomēr tajā pašā laikā pieauga B. Reimera pašcieņa un dzimumpiederības apziņa. Eksperimentējamais pilnībā atteicās kontaktēties ar profesoru Dž. Maniju un turpināt dzimumtransformāciju. “Brendas” diskomforts bija tik liels, ka viņa trīs reizes mēģināja beigt dzīvi pašnāvībā. Pēdējā suicīda laikā iestājās jaunieša koma. Pēc zināmas izveseļošanās “Brenda” centās atgūt savu dabisko dzimumu – kļūt par vīrieti. Viņš nomainīja vārdu un kļuva par Deividu, sāka valkāt vīriešu apģērbu, izveidoja vīrišķīgāku frizūru. 1997. gadā viņam tika veiktas dzimumorgānu rekonstrukcijas operācijas, lai atgūtu vīrišķos dzimumorgānus. Viņš pat nolēma apprecēties ar sievieti un adoptēja trīs sievas bērnus. Diemžēl šim stāstam nav laimīga turpinājuma. Attiecības ģimenē izira, jo Deivids ne visas sava dzimuma funkcijas spēja realizēt. Trīsdesmit astoņu gadu vecumā Deivids Reimers, apzinoties savu sagandēto dzīvi, beidza dzīvi pašnāvībā. Seksuālās attiecības ar bērniem – norma? Viena no mūsdienu sabiedrības nežēlīgākajām un smagākajām īpatnībām ir arī bērnu atzīšana par seksuālo vajadzību apmierināšanas objektiem. Bērni, apzinoties vai pat neapzinoties savu dzimumpiederību, tiek izmantoti seksuālo vajadzību apmierināšanai gan vardarbīgi, gan arī izmantojot viņu infantilismu, nepietiekamo pieredzi, paaugstināto interesi par vēl nepieredzēto un neizjusto utt. Seksuālās vardarbības pret bērniem gadījumu kopumā ir ļoti daudz. Eiropas Padomes apkopojums liecina, ka attīstītajās Rietumeiropas valstīs no smagas seksuālās vardarbības vidēji cieš katrs desmitais bērns [2]. Visvairāk izplatītās seksuālās vardarbības formas ir incests, izvarošana, prostitūcija, pornogrāfija un seksuālā uzmākšanās. Taču pēdējos gados bērnu seksuālās izmantošanas T iesības ZRaksti / RSU 2013 83 jomā attīstās arī sekstūrisms un kibersekss. Pētījumi liecina, ka 75–80% gadījumu bērni varmākas pazīst. Tajā pašā laikā 90% gadījumu par vardarbības aktiem tiesību aizsardzības iestādēm netiek ziņots. Tas ir saistīts ar to, ka bērni par vardarbības aktiem nepastāsta vecākiem vai arī vecāki šāda veida kompromitējošos faktus nevēlas ziņot policijai. Vardarbības fakti tiek uzskatīti arī par ģimenes iekšējo lietu. Savdabīgi, ka attīstās jaunas iniciatīvas seksuālās vardarbības leģitimizācijā. Piemēram, kustība “Martain” un politiskā partija “Žēlsirdība, brīvība, daudzveidība” (“Charity, Freedom and Diversity” – PNVD) cīnās par to, lai seksuālās attiecības leģitīmi varētu uzsākt jau no 12 gadu vecuma, par seksuālo attiecību ar dzīvniekiem legalizāciju, kā arī par bērnu pornogrāfijas neierobežošanu [3]. Nīderlandē pat tika izveidota pedofilu partija, kura ne tikai propagandēja atbilstošas idejas un vērtības, bet arī centās nokļūt pie varas. Atbilstoši aģitācijas materiāli pārpludināja internetu. 2006. gadā tika iesniegts pieteikums tiesā par partijas darbības aizliegumu, taču tiesa prasību neapmierināja, bet noteica, ka svarīgākais demokrātiskā sabiedrībā ir vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvība. Modernā un mūsdienīgā sabiedrībā galvenais ir saglabāt demokrātiskuma un tiesiskuma pamatus, un PNVD arī ir tiesības uz šo brīvību. Nīderlandē savulaik tika izveidoti nepilngadīgo (bērnu) publiskie nami ar īpašiem pakalpojumiem, kurus sniedza nepilngadīgie. Publisko namu pakalpojumus izmantoja augsta līmeņa ierēdņi un politiķi. Nīderlandē no seksuālās vardarbības bērnībā ir cietuši 15–20% jauniešu. Atsevišķos gadījumos seksuālo vardarbību veic arī pedagogi (kādas skolas direktors ir izvarojis ap 50 bērnu, trīs no tiem dzīvi ir beiguši pašnāvībā). Nīderlandē ir izveidota likumīga pedofilu asociācija, kura apvieno vairāk nekā 600 biedru. 1976.  gadā Anglijas Nacionālās cilvēktiesību padomes (“National Council for Civil Libertie”) pārstāvji iesniedza parlamentā priekšlikumus grozījumiem krimināllikumā par to, ka seksuālās darbības ar bērnu (bērna seksuālās pieredzes iegūšana) nav kriminālsodāmas, ja viņam (bērnam) par to ir interese un šo darbību rezultātā bērnam netiek nodarīts kāds konstatējams kaitējums [4]. Sodāmas var būt tikai darbības, kas bērniem izraisa ilgstošus kaitējumus un novirzes. Pēc ilgām debatēm priekšlikums tomēr netika pieņemts. Pēdējos gados īpaši attīstās un gana populārs ir bērnu seksa tūrisms. Pēc UNICEF datiem pasaulē katru gadu seksa tūrismā (seksuālajā verdzībā) ir ietverts līdz 2 miljoniem bērnu [5]. Pasaulē ir reģioni, kurus ir iecienījuši tūristi bērnu seksuālai izmantošanai. Šajos reģionos bērnu seksuālā izmantošana ir visai normāla parādība. 1996. gadā ir izstrādāts Rīcības kodekss par bērnu seksuālu izmantošanu ceļojumos un tūrismā [6]. Runājot par “citādā” un specifiskā ienākšanu sabiedriskajā vidē, ir jāatzīmē pietiekami jaunas metodes, kuras tiek izmantotas bērnu seksuālajā audzināšanā ārvalstīs. Piemēram, Vācijā bērnu seksuālo audzināšanu nodrošina Ģimenes lietu ministrija. Vācijā deviņās zemēs kā obligāts bērnu seksuālās izglītošanas līdzeklis ir ieviestas rekomendācijas, kuras ir izstrādājis Vācijas Federālais sanitārās izglītības centrs (“Bundeszentrale für gesundheitliche Aufklärung” – BZgA). Metodiskie norādījumi ir ļoti pieprasīti, un to tirāža tiek skaitīta miljonos [7]. Rekomendācijās ir ieteikts sākt veikt bērnu seksuālo masāžu vecumā no viena līdz trim gadiem, kā arī īpašu uzmanību šai masāžai pievērst 4–6 gadu vecumā. Rekomendācijās tiek atzīts, ka “tēvi neveltī pietiekamu uzmanību meiteņu klitoriem un vagīnām. Glaudot meitenes, tēvi gandrīz nepievērš uzmanību šai ķermeņa daļai, pateicoties kurai meitenes var attīstīt lepnumu, ka viņas ir meitenes”. Bērniem ir jāzina, ka viņu ķermenis ir mājas, ar kurām ikvienam ir jālepojas. Metodiskajos norādījumos bērniem 4–6 gadu vecumā tiek rekomendēts apgūt Kamasūtru. Pilnīgai fiziskai bērnu attīstībai tiek ieteikts veikt masturbāciju. Ir sacerēti pat pantiņi (dzejoļi), kuri, atspoguļojot masturbācijas procesu, veicina emocionālo un psihisko pašapmierinājumu. Minēto metodisko norādījumu izstrāde bija saistīta ar atziņu, ka seksuālās izglītošanas nodarbības nepieciešams atdzīvināt un veidot interesantas bērniem. Sabiedrībā valdīja zināma ar dzimumu saistīta mitoloģija, kurā tika atzīts, ka seksuālā audzināšana un seksuālās lomas ir sabiedrības uzspiesti stereotipi, kuri ierobežo individuālo brīvību. Minētais pilnībā tika attiecināts arī uz bērniem. T iesības ZRaksti / RSU 2013 84 Kopumā, kā atzina speciālisti, nodarbības seksuālās audzināšanas jomā bija pārāk tradicionālas, vienmuļas un neinteresantas. Nodarbības vadīja nespeciālisti, cilvēki, kuriem seksuālā dzīve bija palikusi tikai dziļās atmiņās. Tajā pašā laikā sabiedrībai būtu jābūt seksuāli atbrīvotam diskursam – brīvībai seksuālās izglītošanas telpā. Seksuālajā audzināšanā nevarētu būt robežu, protams, ja audzināšanas process nenodara kaitējumu audzināmajiem. Seksuālās audzināšanas nodarbībās ir plašāk jāizmanto pornofilmas. To ieteica Šveices jaunatnes organizācija. Līdz ar to jauniešu dzimumaudzināšana un seksuālās attiecības tika tuvinātas reālajām seksuālajām attiecībām. Tika atzīts, ka papildus pornofilmu demonstrācijām tomēr ir nepieciešami arī komentāri un skaidrojumi. Kā atsevišķu piemēru bērnu seksuālajā audzināšanā varētu minēt Šveices pieredzi. Šveicē pagaidām nav izveidots vienots seksuālās (dzimum-) audzināšanas kurss. Audzināšanas process ir kantonu un mācību iestāžu kompetencē. Atsevišķās mācību iestādēs šāda kursa nav, bet citās plaši tiek izmantoti tā saucamie SEX-BOX bērniem (sk. 1. att.). Kastītē tiek ievietotas kailas zēnu un meiteņu figūras, videomateriāli, falls, zēnu un meiteņu dzimumorgāni ar apmatojumu (sk. 2. att.). Bāzelē 30 skolās šādi materiāli tiek saņemti un izmantoti. Bērnu seksuālajā audzināšanā galvenais vadmotīvs ir veidot ierosmi izzināt intimitāti, seksualitāti (ne vienmēr atbilstošā vecumā vai atbilstošās pareizās formās). Materiālu izstrādātāji atzīst, ka bērniem ir jāzina ne tikai saldējuma garša, bet arī tas, kā rodas bērni, ģenitāliju funkcijas. Savukārt imitatoru pieskaršanās ķermenim rada reālus priekšstatus un vēlmi seksuālo vajadzību attīstīšanai un to apmierināšanai. Seksuālajā audzināšanā specifiska nozīme ir personām, kuras ir tendētas apmierināt savas dzimumvajadzības ar bērniem. Tiek atzīts, ka nepieciešama pedofilijas dekriminalizācija un tā jāatzīst par seksuālu orientāciju. Pedofilijas izplatība sabiedrībā kopumā nav liela. Pieaugušo vīriešu vidū vidējais pedofilu skaits ir 1–2%. Tomēr Saara Gud (Vinčesteras Universitāte) uzskata, ka maksimāli līdz 25% vīriešu ir seksuālās tieksmes pret bērniem. Sievietes atbilstoši minētajiem pētījumiem ir līdzvainīgas aptuveni 5% no veiktajiem seksuālajiem noziegumiem pret bērniem. Idejas pamatā ir atziņa, ka bērni arī ir seksuālas būtnes un apzinās savas seksuālās vajadzības. Tās ir nepieciešams attīstīt. US Department of Health un Human Services ierosina dekriminalizēt pedofilijas aktus [8]. Atsevišķas sociālās grupas (B4U-ACT) atzīst, ka sabiedrībai ir jābūt tolerantai attiecībā pret pedofiliem [9]. Bērni seksuālā aspektā biežāk tiek apdraudēti puritāniskas attieksmes dēļ viņu audzināšanas procesā. Bērni, neapzinoties savu seksualitāti, var būt biežāk apdraudēti. Šo uzskatu paudēji atzīst, ka bērnu seksuālās attiecības nav kaitīgas viņu veselībai, tā ir individuālo iezīmju izziņa (specifiskas pieredzes apgūšana). Tajā pašā laikā seksuālās attiecības ar bērniem vai arī kaitējums, kas viņiem ir nodarīts, ir ne tikai pieaugušo vardarbības rezultāts. Tiek uzskatīts, ka pedofils nav izvirtulis vai noziedznieks, bet jauniešu izglītotājs, ko citi kautrējas veikt. Vācijas programmā “Prevention Project Dunkenfeld” ir formulēts, ka neviens nav vainīgs savu seksuālo vajadzību realizācijā, bet gan par savu seksuālo uzvedību [10]. Ja, apmierinot seksuālās vēlmes ar bērnu, kaitējums bērnam netiek nodarīts, tad šādos gadījumos likumpārkāpumu nevar konstatēt. Jacob Breslow atzīst, ka “bērni kā seksuāls objekts ir saistīti ar viņu pievilcību”, pedofiliem nav nepieciešams iegūt piekrišanu seksam ar bērnu, tāpat kā nevajag piekrišanu no kurpēm to valkā- šanai [11]. Pedofilija kā garīgs traucējums ir jāizņem no Amerikas Psihiatru asociācijas Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (“The Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders”). Ja homoseksualitāte tiek uzskatīta par normālu parādību, tad, iespējams, ir tikai laika jautājums, kad arī pedofilija tiks atzīta par sabiedrībā pieņemamu uzvedības modeli. Hārvarda Universitātes žurnālā “Mental Health Letter”, balstoties uz konkrētu pētījumu rezultā- tiem, tika atzīts, ka pedofilija ir tikai seksuāla orientācija (kā homoseksualitāte), kuru izmainīt nevar, un korektīvas darbības ir pretdabiskas (neleģitīmas). “Paedophile Information Exchange” un “Paedophile Action for Liberation” ir aktīvas kolektīvas locekles tādā plaši pazīstamā organizācijā kā Cilvēktiesību nacionālā padome Lielbritānijā (National Council for Civil Liberties – NCCL). T iesības ZRaksti / RSU 2013 85 Atbildība par seksuālo vardarbību pret bērniem Apskatot seksuālās vardarbības gadījumus pret bērniem, nedaudz pievērsīsimies visai specifiskai un, mūsuprāt, neatbilstošai tiesiskajai praksei. Norvēģijā astoņus gadus vecu meitenīti izvaroja 63 gadus vecs vīrietis. Viņš tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem. Tiesvedības izdevumi 2000 dolāru apmērā ir jāsedz cietušajai – izvarotajai meitenītei vai viņas vecākiem. Aizstāvība pagaidām bez sekmēm cenšas noprotestēt tiesas pieņemto lēmumu [12]. Tajā pašā laikā Vācijas tiesa attaisnoja 32 gadus vecu matemātikas un reliģijas skolotāju, kurš skolā pusgadu regulāri izvaroja kādu skolnieci. Attaisnojošais spriedums bija balstīts uz to, ka viņš izvaroja meiteni ne no savas, bet citas klases. Pasniedzējs šajā klasē ieradās tikai atsevišķas reizes, lai aizvietotu klases audzinātāju. Atbilstoši Vācijas KL 174. pantam pat skolotāji var veikt seksuālās darbības ar sešpadsmitgadīgām “savām” skolniecēm un četrpadsmitgadīgām “svešām” skolniecēm [13]. Turpat, Vācijā, vairākkārt par pedofiliju tiesātam vīrietim sods bija piespiedu darbs bērnudārzā [14]. Publikācijā tiek atzīts, ka homoseksuālie skolotāji Vācijā jūtas emocionāli aizskarti par savu seksuālo orientāciju. Kopš 1969. gada Vācijā skolotāji var atklāt un pat propagandēt savu netradicionālo seksuālo orientāciju (nereti tā arī tiek izmantota). No 1974.  gada Vācijas skolās oficiāli var strādāt skolotāji ar dažādu seksuālo orientāciju. Seksuālās orientācijas pozitīvās iezīmes tiek uzsvērtas arī mācību stundās. Interesanti, ka homoseksuāli orientētie skolotāji iebilst, ka heteroseksualitāte tiek definēta kā vispārpieņemta norma. Var secināt, ka heteroseksualitāte ir perversija un nav vispārpieņemama uzvedības norma dzimumattiecībās. Savukārt Anglijā pedofils, kurš izvaroja desmitgadīgu meiteni, tika aizturēts tikai uz dažiem mēnešiem. Tiesneša “maigā” lēmuma pamats – meitene bija ģērbusies pārāk izaicinoši. Viņai bija caurspīdīgs mežģīņu apģērbs. Anglijā par desmitgadīgas meitenes izvarošanu tiesa vainīgajai personai piesprieda deviņus mēnešus brīvības atņemšanu, jo meitene izskatījās kā jauna sieviete [15]. Anglijā tiesnesis par seksuālu uzmākšanos sešgadīgai meitenei noteica sešu mēnešu nosacītu brīvības atņemšanu un lūgumu nopirkt meitenei velosipēdu, lai nogludinātu vainu. Neapšaubāmi, minētā tiesu prakse ir savdabīga un tendencioza, tomēr tāda nu tā ir. Tolerance un tās robežas Mūsdienu sabiedrībā ne bez pamata tiek definēta toleranta attieksme pret citu dzimumu, rasi, reliģiju, politisko partiju uzskatiem un paražām. Raksta autoram ir pietiekami iecietīgi uzskati pret dažādu reliģiju, rasu, etnisko grupu, politisko struktūru pārstāvjiem. Saticība sabiedrībā un tās attīstība 1. attēls. SEX-BOX bērnu seksuālajai audzināšanai Šveicē SEX-BOX for sexual upbringing of children in Switzerland 2. attēls. SEX-BOX ievietotie materiāli SEX-BOX inserted material T iesības ZRaksti / RSU 2013 86 nav iespējama bez tolerances. Tomēr  – ko mēs saprotam ar toleranci? Latvijas ilustrētajā svešvārdu vārdnīcā mēs varam atrast dažādus tolerances skaidrojumus un interpretācijas. Daudznozīmīga un daudzveidīga ir tolerances izpratne: 1) iecietība pret citu cilvēku uzskatiem, ticību, paražām; 2) pilnīgs vai daļējs imunoloģiskās reaktivitātes trūkums, kad cilvēka vai dzīvnieka organisms zaudējis spēju izstrādāt antivielas par atbildi uz antigēnu kairinājumu; 3) organisma izturība pret nevēlamu vielu, faktoru iedarbību; 4) pielaide, pieļaujamā atkāpe no normatīvajiem vidējiem izmēriem, sastāva vai citiem rādītājiem; 5) patvaļīga kopā definēta bināra attieksme, kas ir refleksīva un simetriska; 6) sistēmas spēja turpināt normālu darbību apstākļos, kad tās parametru vērtības noteiktās robežās atšķiras no nominālajām [16]. Tolerances formulējuma būtība ir saistīta ar attieksmi, reakciju, pielaides pakāpi pret normu vai sabiedrībā uzskatāmu un pieņemamu normālu parādību. Medicīnā toleranci arī interpretē kā organisma nespēju atšķirt sava organisma elementus (orgānus) no svešķermeņiem. Lai jaunie orgāni tiktu pieņemti vai lai novērstu to nepieņemšanu, tiek lietotas speciālas vielas, kuras ietekmē organisma imūnsistēmu, izraisot apātiju vai pilnīgu bezjūtību (vienaldzību). Pilnīga tolerance ir nāve [17]. Līdz ar to autors uzskata, ka jebkurai tolerancei ir jābūt savām un pietiekami strikti noteiktām robežām. Pedofilijas leģitimizācija, neatbilstoša bērnu seksuālā audzināšana, sodu liberalizācija par seksuālo vardarbību pret bērniem un tamlīdzīgas izpausmes nav pieļaujamas.

Literatūra 1. Briedis J. Zilo teorija (Queer Theory): Īss vēsturisks pārskats // Ceļš. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes teoloģisks un kultūrvēsturisks izdevums, 2009; 59. 2. Совет Европы: 10% детей в развитых странах подвергаются сексуальному насилию // http://www.reidosystem. com/v-mire/5951-sovet-evropy-10-detey-v-razvityh-stranah-podvergayutsya-seksualnomu-nasiliyu.html (sk. 06.03.2014.). 3. The “Charity, Freedom and Diversity Party” – Dutch child sexual abusers launch political party // http://alessandrareflections.wordpress.com/2006/05/30/the-charity-freedom-and-diversity-party-dutch-child-sexual-abuserslaunch-political-party/ (sk. 05.03.2014.). 4. Thompson D. How Hattie’s friends defended paedophilia  // http://blogs.telegraph.co.uk/news/damianthompson/100185799/how-hatties-friends-defended-paedophilia/ (sk. 05.03.2014.). 5. Иррадиация безумия (События после публикации статьи Государевы тролли)  // http://lebed.com/2013/ art6146.htm (sk. 04.03.2014.). 6. Tourism companies join forces with the code to protect children from sex tourism // http://translate.google.com/ translate?depth=1&hl=lv&prev=/search%3Fq%3Dephebophile%2Bpictures%26biw%3D1065%26bih%3D537&rurl=tr anslate.google.lv&sl=en&u=http://en.wikipedia.org/wiki/The_Code_of_Conduct_for_the_Sexual_Exploitation_of_ Children_in_Travel_and_Tourism (sk. 04.03.2014.). T iesības ZRaksti / RSU 2013 87 7. Germany and EU to legalize pedophilia and with it, child pornography as well! // http://www.eutimes.net/2009/06/ germany-and-eu-to-legalize-pedophilia-and-with-it-child-pornography-as-well/ (sk. 04.03.2014.). 8. After HHS says children are ’Sexual Beings’, psychologists push to decriminalize pedophilia  // http:// www.theblaze.com/stories/2011/08/24/after-hhs-says-children-are-sexual-beings-psychologists-push-todecriminalize-pedophilia/ (sk. 06.03.2014.). 9. With B4U-ACT, pedophilia takes a step toward being considered normal // https://www.google.lv/#q=With+B4U-AC T%2C+Pedophilia+Takes+a+Step+Toward+Being+Considered+Normal+&undefined=undefined (sk. 03.03.2014.). 10. Child sexual abuse  – prevention project Dunkenfeld (CSA  / PPD)  // http://www.iprc.unc.edu/G8/csappd.pdf (sk. 04.03.2014.). 11. Time to normalize pedophilia: Firsthand report on B4U-ACT Conference // http://patriotupdate.com/articles/time-tonormalize-pedophilia-firsthand-report-on-b4u-act-conference/#szjfD3wAXEUPmr6v.99 (sk. 03.03.2014.). 12. В Норвегии 8-летнюю девочку, ставшую жертвой насильника, обязали оплатить судебные издержки // http:// www.newsru.com/crime/30oct2012/pedovict8ymoneynor.html (sk. 05.03.2014.). 13. В Германии суд оправдал учителя, который полгода насиловал в школе девочку // http://www.newsru.com/ crime/26nov2012/pedoteachfreeger.html (sk. 05.03.2014.). 14. В Германии суд “наказал” педофила работой в детском саду // http://www.newsru.com/crime/16nov2007/pedo_ germany.html (sk. 05.03.2014.). 15. Британский судья пожалел педофила: на 10-летней жертве было “вызывающее” кружевное белье // http:// www.newsru.com/crime/25jun2007/pedofil.html (sk. 05.03.2014.). 16. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. – Rīga: Avots, 2006. – 801 lpp. 17. Если кто забыл // http://politikus.ru/articles/9773-esli-kto-zabyl-chto-takoe-tolerantnost.html (sk. 05.03.2014.).