Ekonomika
Komunikācija
Politika
Socioloģija
Sociālā politika un sociālais darbs
Tiesības
Rīga
RSU
2014
Citādais, apzināmais, bet – vai pieņemamais? Tolerances robežas
Andrejs Vilks
Rīgas Stradiņa universitāte, Juridiskā fakultāte, Latvija
Kopsavilkums
Rakstā autors apskata dažādus seksuālās uzvedības modeļus, to izplatības tendences, atsevišķas
bērnu seksuālās audzināšanas metodes un formas ārvalstīs, kā arī daudzveidīgās seksuālās uzvedības
diskutablos aspektus.
Raksta pamatievirze ir saistīta ar citādā, Latvijas kultūrvēsturiskajai videi
neraksturīgā implementācijas iespējām perspektīvā, kā arī iespējamai attieksmei pret Latvijai neraksturīgiem
dzimumuzvedības audzināšanas modeļiem.
Atslēgvārdi: bērnu seksuālā izmantošana, dzimums, dzimumaudzināšana, pedofilija.
Ievads
Objektīvi ir jāatzīst, ka mūsdienās aizvien plašāk un intensīvāk ikdienā nākas saskarties ar citādo,
netradicionālo un īpatnējo. Mūsu sabiedrībā ir ienākušas jaunas psihoaktīvās substances jeb “spaiss”
ar toksisku un personību degradējošu efektu, “body art” jeb ķermeņa tetovējumi, kuri bija raksturīgi
pirmatnējās kultūrās un kriminogēnajā vidē, savdabīgi skaistumelementi (piemēram, pīrsingi), androgīnisms
– personu tieksme mainīt savu dzimumpiederību u. c. Neapšaubāmi, citādā ienākšana mūsu
vidē nosaka tā apzināšanos un izzināšanu, pieņemšanu, akceptēšanu vai arī plašu diskusiju izvēršanu
un citādo dzimumuzvedības modeļu nepieņemšanu. Autors vēlas tikai pievērst uzmanību atsevišķu
problēmu lokam, nekādā veidā necenšoties uzspiest savu viedokli.
Rietumu socioloģijā minētajā kontekstā ir pat izstrādāta un pietiekami plaši tiek izmantota tā
saucamā “queer theory” [1]. “Queer theory” būtības tulkojums un interpretācija nozīmē “savādo” jeb
“dīvaino”, “citādo”. “Dīvainis”, kā arī “zilais” ir viens no izplatītākajiem nievājošajiem terminiem homoseksuāli
orientētu indivīdu apzīmēšanai. “Queer theory” būtībā iezīmē citādu pieeju seksuālajās attiecībās,
dzimumaudzināšanā, atteikšanos no tradicionālās pieejas dzimumlomās. Citāda seksuālā orientācija,
dažādas pieejas dzimumaudzināšanā vai tās trūkums, seksuālo objektu un formu daudzveidība ir
intensīvi ienākusi mūsu sabiedrībā un funkcionālajā vidē.
Nedaudz pieskaroties citādajam seksuālajās attiecībās, pacentīsimies precizēt, kādu saturu ietver
atsevišķi termini. Ar jēdzienu “dzimums” galvenokārt tiek apzināts bioloģiskais komponents (“sex”), kas
nozīmē bioloģisko piederību sievietēm vai vīriešiem, viņu realizējamās bioloģiskās funkcijas. Vēsturiski
cilvēka bioloģiskais dzimums tika noteikts pēc ārējām dzimumorgānu atšķirībām, bērns tika audzināts
atbilstoši savam dzimumam un jēdzienā “dzimums” (arī “dzimte”) tika ietverti indivīda sociālie komponenti.
“Gender” aptver specifisku kultūras ietekmē veidojušos īpašību kopumu, kas nosaka sieviešu un
vīriešu sociālo uzvedību. Minētā kategorija galvenokārt raksturo sociāli izveidojušās attiecības starp
vīriešiem un sievietēm, viņu veicamās lomas.
T iesības
ZRaksti / RSU
2013
82
Tiek atzīts, ka pašreizējā sabiedrībā dzimums tiek uztverts pārāk nopietni, un atzīmēts, ka
sabiedrībā ir arī personas bez dzimuma – interseksuāļi. Tie ir cilvēki, kuri atzīst, ka viņos apvienojas
(integrējas) abi dzimumi, vai arī nav nekādu pazīmju, ka persona pieder vienam vai otram līdz šim
zināmajam cilvēku dzimumam. Taču diezin vai šādam apgalvojumam ir kāds reāls pamatojums. Tomēr
Adriana Riča apgalvo, ka visi cilvēki ir bioloģiski biseksuāli un patriarhālā kultūra visiem spiež būt
heteroseksuāliem, kas daudzos gadījumos var būt pretrunā ar viņu dabu. Džūdite Batlere uzskata, ka ar
identitāti saistītās kategorijas – dzimte, dzimums un seksualitāte nav stabilas, nemainīgas un “kodolu”
saturošas kategorijas. Tās ir evolucionējošas. Kategorija “sieviete” nevis dara līdztiesīgu, bet gan to
ierobežo.
Ir labi zināms eksperiments ar Brūsu Reimeru. 1965. gadā Kanādas pilsētā Vinipegā piedzima
brīnumjauks puisēns Brūss Reimers. Astoņu mēnešu vecumā pēc ārstu ieteikuma puisēnam tika veikta
dzimumlocekļa apgraizīšana. Ķirurga neuzmanības dēļ puisēnam tika traumēts dzimumloceklis. Bērna
vecāki vērsās pēc padoma pie Džona Hopkinsa Universitātes profesora Baltimoras Universitātē (ASV)
psihologa Džona Manija, lūdzot padomu, ko turpmāk darīt ar bērnu. Ņemot vērā to, ka viņam var neattīstīties
vīrišķie dzimumogāni un puisēns turpmāk var izjust būtisku diskomfortu, vai nebūtu iespējams
mainīt bērna dzimumu. Iespējamo dzimuma maiņu Brūsa vecākiem arī ieteica profesors Dž. Manijs. Brūss
tika nosaukts par Brendu un audzināts kā meitene. Džons Manijs jau ilgstoši centās pierādīt hipotēzi par
to, ka cilvēka dzimums nav dabas dots, bet gan tiek iemantots audzināšanas ceļā. Līdz ar to Brūss Remess
kļuva par ideālu eksperimenta objektu.
Zēnam tika amputētas oliņas. Profesors Manijs vairākus gadus savās zinātniskajās publikācijās
atspoguļoja unikālā zinātniskā eksperimenta sekmīgos rezultātus. Profesors apgalvoja, ka dzimuma
maiņas rezultātā “Brendas” uzvedība krasi atšķīrās no viņas dvīņubrāļa uzvedības. Tomēr mājās un
arī skolā tika novērots, ka “viņai” tomēr ir tipiska zēna uzvedība un ir vērojama uzvedības neatbilstība
meiteņu uzvedības stilam. Tajā pašā laikā vecāki, piekāpušies eksperimentētāja ietekmei, izjuta lielu
emocionālo diskomfortu un stresu. Tēvs, nespējot pārdzīvot tik tiešu iejaukšanos bērna dzimuma maiņā,
kļuva par alkoholiķi, bet māte izjuta dziļu depresīvu stāvokli.
Kad “Brenda” kļuva pusaudze, viņai tika dots estrogēns, kas stimulē krūšu augšanu. Vēlāk profesors
Dž. Manijs uzstāja, ka ir nepieciešama arī pilnīga dzimumorgānu transplantācija un viņai ir jāizveido
sievietes dzimumorgāni. Tomēr tajā pašā laikā pieauga B. Reimera pašcieņa un dzimumpiederības
apziņa. Eksperimentējamais pilnībā atteicās kontaktēties ar profesoru Dž. Maniju un turpināt dzimumtransformāciju.
“Brendas” diskomforts bija tik liels, ka viņa trīs reizes mēģināja beigt dzīvi pašnāvībā.
Pēdējā suicīda laikā iestājās jaunieša koma.
Pēc zināmas izveseļošanās “Brenda” centās atgūt savu dabisko dzimumu – kļūt par vīrieti. Viņš
nomainīja vārdu un kļuva par Deividu, sāka valkāt vīriešu apģērbu, izveidoja vīrišķīgāku frizūru.
1997. gadā viņam tika veiktas dzimumorgānu rekonstrukcijas operācijas, lai atgūtu vīrišķos dzimumorgānus.
Viņš pat nolēma apprecēties ar sievieti un adoptēja trīs sievas bērnus. Diemžēl šim stāstam
nav laimīga turpinājuma. Attiecības ģimenē izira, jo Deivids ne visas sava dzimuma funkcijas spēja
realizēt. Trīsdesmit astoņu gadu vecumā Deivids Reimers, apzinoties savu sagandēto dzīvi, beidza
dzīvi pašnāvībā.
Seksuālās attiecības ar bērniem – norma?
Viena no mūsdienu sabiedrības nežēlīgākajām un smagākajām īpatnībām ir arī bērnu atzīšana
par seksuālo vajadzību apmierināšanas objektiem. Bērni, apzinoties vai pat neapzinoties savu dzimumpiederību,
tiek izmantoti seksuālo vajadzību apmierināšanai gan vardarbīgi, gan arī izmantojot viņu
infantilismu, nepietiekamo pieredzi, paaugstināto interesi par vēl nepieredzēto un neizjusto utt.
Seksuālās vardarbības pret bērniem gadījumu kopumā ir ļoti daudz. Eiropas Padomes apkopojums
liecina, ka attīstītajās Rietumeiropas valstīs no smagas seksuālās vardarbības vidēji cieš
katrs desmitais bērns [2]. Visvairāk izplatītās seksuālās vardarbības formas ir incests, izvarošana,
prostitūcija, pornogrāfija un seksuālā uzmākšanās. Taču pēdējos gados bērnu seksuālās izmantošanas
T iesības
ZRaksti / RSU
2013
83
jomā attīstās arī sekstūrisms un kibersekss. Pētījumi liecina, ka 75–80% gadījumu bērni varmākas
pazīst. Tajā pašā laikā 90% gadījumu par vardarbības aktiem tiesību aizsardzības iestādēm netiek
ziņots. Tas ir saistīts ar to, ka bērni par vardarbības aktiem nepastāsta vecākiem vai arī vecāki šāda
veida kompromitējošos faktus nevēlas ziņot policijai. Vardarbības fakti tiek uzskatīti arī par ģimenes
iekšējo lietu.
Savdabīgi, ka attīstās jaunas iniciatīvas seksuālās vardarbības leģitimizācijā. Piemēram, kustība
“Martain” un politiskā partija “Žēlsirdība, brīvība, daudzveidība” (“Charity, Freedom and Diversity” –
PNVD) cīnās par to, lai seksuālās attiecības leģitīmi varētu uzsākt jau no 12 gadu vecuma, par seksuālo
attiecību ar dzīvniekiem legalizāciju, kā arī par bērnu pornogrāfijas neierobežošanu [3].
Nīderlandē pat tika izveidota pedofilu partija, kura ne tikai propagandēja atbilstošas idejas un
vērtības, bet arī centās nokļūt pie varas. Atbilstoši aģitācijas materiāli pārpludināja internetu. 2006. gadā
tika iesniegts pieteikums tiesā par partijas darbības aizliegumu, taču tiesa prasību neapmierināja, bet
noteica, ka svarīgākais demokrātiskā sabiedrībā ir vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvība. Modernā
un mūsdienīgā sabiedrībā galvenais ir saglabāt demokrātiskuma un tiesiskuma pamatus, un PNVD arī ir
tiesības uz šo brīvību. Nīderlandē savulaik tika izveidoti nepilngadīgo (bērnu) publiskie nami ar īpašiem
pakalpojumiem, kurus sniedza nepilngadīgie. Publisko namu pakalpojumus izmantoja augsta līmeņa
ierēdņi un politiķi.
Nīderlandē no seksuālās vardarbības bērnībā ir cietuši 15–20% jauniešu. Atsevišķos gadījumos
seksuālo vardarbību veic arī pedagogi (kādas skolas direktors ir izvarojis ap 50 bērnu, trīs no tiem
dzīvi ir beiguši pašnāvībā). Nīderlandē ir izveidota likumīga pedofilu asociācija, kura apvieno vairāk
nekā 600 biedru.
1976. gadā Anglijas Nacionālās cilvēktiesību padomes (“National Council for Civil Libertie”)
pārstāvji iesniedza parlamentā priekšlikumus grozījumiem krimināllikumā par to, ka seksuālās darbības
ar bērnu (bērna seksuālās pieredzes iegūšana) nav kriminālsodāmas, ja viņam (bērnam) par to ir interese
un šo darbību rezultātā bērnam netiek nodarīts kāds konstatējams kaitējums [4]. Sodāmas var būt tikai
darbības, kas bērniem izraisa ilgstošus kaitējumus un novirzes. Pēc ilgām debatēm priekšlikums tomēr
netika pieņemts.
Pēdējos gados īpaši attīstās un gana populārs ir bērnu seksa tūrisms. Pēc UNICEF datiem pasaulē
katru gadu seksa tūrismā (seksuālajā verdzībā) ir ietverts līdz 2 miljoniem bērnu [5]. Pasaulē ir reģioni,
kurus ir iecienījuši tūristi bērnu seksuālai izmantošanai. Šajos reģionos bērnu seksuālā izmantošana
ir visai normāla parādība. 1996. gadā ir izstrādāts Rīcības kodekss par bērnu seksuālu izmantošanu
ceļojumos un tūrismā [6].
Runājot par “citādā” un specifiskā ienākšanu sabiedriskajā vidē, ir jāatzīmē pietiekami jaunas
metodes, kuras tiek izmantotas bērnu seksuālajā audzināšanā ārvalstīs. Piemēram, Vācijā bērnu seksuālo
audzināšanu nodrošina Ģimenes lietu ministrija. Vācijā deviņās zemēs kā obligāts bērnu seksuālās
izglītošanas līdzeklis ir ieviestas rekomendācijas, kuras ir izstrādājis Vācijas Federālais sanitārās
izglītības centrs (“Bundeszentrale für gesundheitliche Aufklärung” – BZgA). Metodiskie norādījumi ir
ļoti pieprasīti, un to tirāža tiek skaitīta miljonos [7].
Rekomendācijās ir ieteikts sākt veikt bērnu seksuālo masāžu vecumā no viena līdz trim gadiem,
kā arī īpašu uzmanību šai masāžai pievērst 4–6 gadu vecumā. Rekomendācijās tiek atzīts, ka “tēvi neveltī
pietiekamu uzmanību meiteņu klitoriem un vagīnām. Glaudot meitenes, tēvi gandrīz nepievērš uzmanību
šai ķermeņa daļai, pateicoties kurai meitenes var attīstīt lepnumu, ka viņas ir meitenes”. Bērniem ir
jāzina, ka viņu ķermenis ir mājas, ar kurām ikvienam ir jālepojas. Metodiskajos norādījumos bērniem
4–6 gadu vecumā tiek rekomendēts apgūt Kamasūtru. Pilnīgai fiziskai bērnu attīstībai tiek ieteikts
veikt masturbāciju. Ir sacerēti pat pantiņi (dzejoļi), kuri, atspoguļojot masturbācijas procesu, veicina
emocionālo un psihisko pašapmierinājumu.
Minēto metodisko norādījumu izstrāde bija saistīta ar atziņu, ka seksuālās izglītošanas nodarbības
nepieciešams atdzīvināt un veidot interesantas bērniem. Sabiedrībā valdīja zināma ar dzimumu saistīta
mitoloģija, kurā tika atzīts, ka seksuālā audzināšana un seksuālās lomas ir sabiedrības uzspiesti stereotipi,
kuri ierobežo individuālo brīvību. Minētais pilnībā tika attiecināts arī uz bērniem.
T iesības
ZRaksti / RSU
2013
84
Kopumā, kā atzina speciālisti, nodarbības seksuālās audzināšanas jomā bija pārāk tradicionālas,
vienmuļas un neinteresantas. Nodarbības vadīja nespeciālisti, cilvēki, kuriem seksuālā dzīve bija palikusi
tikai dziļās atmiņās. Tajā pašā laikā sabiedrībai būtu jābūt seksuāli atbrīvotam diskursam – brīvībai
seksuālās izglītošanas telpā. Seksuālajā audzināšanā nevarētu būt robežu, protams, ja audzināšanas
process nenodara kaitējumu audzināmajiem. Seksuālās audzināšanas nodarbībās ir plašāk jāizmanto
pornofilmas. To ieteica Šveices jaunatnes organizācija. Līdz ar to jauniešu dzimumaudzināšana un
seksuālās attiecības tika tuvinātas reālajām seksuālajām attiecībām. Tika atzīts, ka papildus pornofilmu
demonstrācijām tomēr ir nepieciešami arī komentāri un skaidrojumi.
Kā atsevišķu piemēru bērnu seksuālajā audzināšanā varētu minēt Šveices pieredzi. Šveicē
pagaidām nav izveidots vienots seksuālās (dzimum-) audzināšanas kurss. Audzināšanas process ir
kantonu un mācību iestāžu kompetencē. Atsevišķās mācību iestādēs šāda kursa nav, bet citās plaši tiek
izmantoti tā saucamie SEX-BOX bērniem (sk. 1. att.).
Kastītē tiek ievietotas kailas zēnu un meiteņu figūras, videomateriāli, falls, zēnu un meiteņu
dzimumorgāni ar apmatojumu (sk. 2. att.). Bāzelē 30 skolās šādi materiāli tiek saņemti un izmantoti.
Bērnu seksuālajā audzināšanā galvenais vadmotīvs ir veidot ierosmi izzināt intimitāti, seksualitāti
(ne vienmēr atbilstošā vecumā vai atbilstošās pareizās formās). Materiālu izstrādātāji atzīst, ka
bērniem ir jāzina ne tikai saldējuma garša, bet arī tas, kā rodas bērni, ģenitāliju funkcijas. Savukārt
imitatoru pieskaršanās ķermenim rada reālus priekšstatus un vēlmi seksuālo vajadzību attīstīšanai un
to apmierināšanai.
Seksuālajā audzināšanā specifiska nozīme ir personām, kuras ir tendētas apmierināt savas
dzimumvajadzības ar bērniem. Tiek atzīts, ka nepieciešama pedofilijas dekriminalizācija un tā jāatzīst
par seksuālu orientāciju. Pedofilijas izplatība sabiedrībā kopumā nav liela. Pieaugušo vīriešu vidū
vidējais pedofilu skaits ir 1–2%. Tomēr Saara Gud (Vinčesteras Universitāte) uzskata, ka maksimāli
līdz 25% vīriešu ir seksuālās tieksmes pret bērniem. Sievietes atbilstoši minētajiem pētījumiem ir līdzvainīgas
aptuveni 5% no veiktajiem seksuālajiem noziegumiem pret bērniem. Idejas pamatā ir atziņa,
ka bērni arī ir seksuālas būtnes un apzinās savas seksuālās vajadzības. Tās ir nepieciešams attīstīt.
US Department of Health un Human Services ierosina dekriminalizēt pedofilijas aktus [8]. Atsevišķas
sociālās grupas (B4U-ACT) atzīst, ka sabiedrībai ir jābūt tolerantai attiecībā pret pedofiliem [9]. Bērni
seksuālā aspektā biežāk tiek apdraudēti puritāniskas attieksmes dēļ viņu audzināšanas procesā. Bērni,
neapzinoties savu seksualitāti, var būt biežāk apdraudēti. Šo uzskatu paudēji atzīst, ka bērnu seksuālās
attiecības nav kaitīgas viņu veselībai, tā ir individuālo iezīmju izziņa (specifiskas pieredzes apgūšana).
Tajā pašā laikā seksuālās attiecības ar bērniem vai arī kaitējums, kas viņiem ir nodarīts, ir ne tikai
pieaugušo vardarbības rezultāts. Tiek uzskatīts, ka pedofils nav izvirtulis vai noziedznieks, bet jauniešu
izglītotājs, ko citi kautrējas veikt.
Vācijas programmā “Prevention Project Dunkenfeld” ir formulēts, ka neviens nav vainīgs savu
seksuālo vajadzību realizācijā, bet gan par savu seksuālo uzvedību [10]. Ja, apmierinot seksuālās
vēlmes ar bērnu, kaitējums bērnam netiek nodarīts, tad šādos gadījumos likumpārkāpumu nevar
konstatēt.
Jacob Breslow atzīst, ka “bērni kā seksuāls objekts ir saistīti ar viņu pievilcību”, pedofiliem nav
nepieciešams iegūt piekrišanu seksam ar bērnu, tāpat kā nevajag piekrišanu no kurpēm to valkā-
šanai [11]. Pedofilija kā garīgs traucējums ir jāizņem no Amerikas Psihiatru asociācijas Psihisko traucējumu
diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (“The Diagnostic and Statistical Manual of Mental
Disorders”). Ja homoseksualitāte tiek uzskatīta par normālu parādību, tad, iespējams, ir tikai laika
jautājums, kad arī pedofilija tiks atzīta par sabiedrībā pieņemamu uzvedības modeli.
Hārvarda Universitātes žurnālā “Mental Health Letter”, balstoties uz konkrētu pētījumu rezultā-
tiem, tika atzīts, ka pedofilija ir tikai seksuāla orientācija (kā homoseksualitāte), kuru izmainīt nevar, un
korektīvas darbības ir pretdabiskas (neleģitīmas). “Paedophile Information Exchange” un “Paedophile
Action for Liberation” ir aktīvas kolektīvas locekles tādā plaši pazīstamā organizācijā kā Cilvēktiesību
nacionālā padome Lielbritānijā (National Council for Civil Liberties – NCCL).
T iesības
ZRaksti / RSU
2013
85
Atbildība par seksuālo vardarbību pret bērniem
Apskatot seksuālās vardarbības gadījumus pret bērniem, nedaudz pievērsīsimies visai specifiskai
un, mūsuprāt, neatbilstošai tiesiskajai praksei. Norvēģijā astoņus gadus vecu meitenīti izvaroja
63 gadus vecs vīrietis. Viņš tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem. Tiesvedības
izdevumi 2000 dolāru apmērā ir jāsedz cietušajai – izvarotajai meitenītei vai viņas vecākiem. Aizstāvība
pagaidām bez sekmēm cenšas noprotestēt tiesas pieņemto lēmumu [12]. Tajā pašā laikā Vācijas tiesa
attaisnoja 32 gadus vecu matemātikas un reliģijas skolotāju, kurš skolā pusgadu regulāri izvaroja
kādu skolnieci. Attaisnojošais spriedums bija balstīts uz to, ka viņš izvaroja meiteni ne no savas, bet
citas klases. Pasniedzējs šajā klasē ieradās tikai atsevišķas reizes, lai aizvietotu klases audzinātāju.
Atbilstoši Vācijas KL 174. pantam pat skolotāji var veikt seksuālās darbības ar sešpadsmitgadīgām
“savām” skolniecēm un četrpadsmitgadīgām “svešām” skolniecēm [13]. Turpat, Vācijā, vairākkārt
par pedofiliju tiesātam vīrietim sods bija piespiedu darbs bērnudārzā [14]. Publikācijā tiek atzīts, ka
homoseksuālie skolotāji Vācijā jūtas emocionāli aizskarti par savu seksuālo orientāciju. Kopš 1969. gada
Vācijā skolotāji var atklāt un pat propagandēt savu netradicionālo seksuālo orientāciju (nereti tā
arī tiek izmantota). No 1974. gada Vācijas skolās oficiāli var strādāt skolotāji ar dažādu seksuālo
orientāciju. Seksuālās orientācijas pozitīvās iezīmes tiek uzsvērtas arī mācību stundās. Interesanti,
ka homoseksuāli orientētie skolotāji iebilst, ka heteroseksualitāte tiek definēta kā vispārpieņemta
norma. Var secināt, ka heteroseksualitāte ir perversija un nav vispārpieņemama uzvedības norma
dzimumattiecībās.
Savukārt Anglijā pedofils, kurš izvaroja desmitgadīgu meiteni, tika aizturēts tikai uz dažiem
mēnešiem. Tiesneša “maigā” lēmuma pamats – meitene bija ģērbusies pārāk izaicinoši. Viņai bija caurspīdīgs
mežģīņu apģērbs. Anglijā par desmitgadīgas meitenes izvarošanu tiesa vainīgajai personai
piesprieda deviņus mēnešus brīvības atņemšanu, jo meitene izskatījās kā jauna sieviete [15]. Anglijā
tiesnesis par seksuālu uzmākšanos sešgadīgai meitenei noteica sešu mēnešu nosacītu brīvības
atņemšanu un lūgumu nopirkt meitenei velosipēdu, lai nogludinātu vainu. Neapšaubāmi, minētā tiesu
prakse ir savdabīga un tendencioza, tomēr tāda nu tā ir.
Tolerance un tās robežas
Mūsdienu sabiedrībā ne bez pamata tiek definēta toleranta attieksme pret citu dzimumu, rasi,
reliģiju, politisko partiju uzskatiem un paražām. Raksta autoram ir pietiekami iecietīgi uzskati pret
dažādu reliģiju, rasu, etnisko grupu, politisko struktūru pārstāvjiem. Saticība sabiedrībā un tās attīstība
1. attēls. SEX-BOX bērnu seksuālajai audzināšanai
Šveicē
SEX-BOX for sexual upbringing of children
in Switzerland
2. attēls. SEX-BOX ievietotie materiāli
SEX-BOX inserted material
T iesības
ZRaksti / RSU
2013
86
nav iespējama bez tolerances. Tomēr – ko mēs saprotam ar toleranci? Latvijas ilustrētajā svešvārdu
vārdnīcā mēs varam atrast dažādus tolerances skaidrojumus un interpretācijas. Daudznozīmīga un
daudzveidīga ir tolerances izpratne:
1) iecietība pret citu cilvēku uzskatiem, ticību, paražām;
2) pilnīgs vai daļējs imunoloģiskās reaktivitātes trūkums, kad cilvēka vai dzīvnieka organisms
zaudējis spēju izstrādāt antivielas par atbildi uz antigēnu kairinājumu;
3) organisma izturība pret nevēlamu vielu, faktoru iedarbību;
4) pielaide, pieļaujamā atkāpe no normatīvajiem vidējiem izmēriem, sastāva vai citiem rādītājiem;
5) patvaļīga kopā definēta bināra attieksme, kas ir refleksīva un simetriska;
6) sistēmas spēja turpināt normālu darbību apstākļos, kad tās parametru vērtības noteiktās
robežās atšķiras no nominālajām [16].
Tolerances formulējuma būtība ir saistīta ar attieksmi, reakciju, pielaides pakāpi pret normu vai
sabiedrībā uzskatāmu un pieņemamu normālu parādību. Medicīnā toleranci arī interpretē kā organisma
nespēju atšķirt sava organisma elementus (orgānus) no svešķermeņiem. Lai jaunie orgāni tiktu pieņemti
vai lai novērstu to nepieņemšanu, tiek lietotas speciālas vielas, kuras ietekmē organisma imūnsistēmu,
izraisot apātiju vai pilnīgu bezjūtību (vienaldzību). Pilnīga tolerance ir nāve [17].
Līdz ar to autors uzskata, ka jebkurai tolerancei ir jābūt savām un pietiekami strikti noteiktām
robežām. Pedofilijas leģitimizācija, neatbilstoša bērnu seksuālā audzināšana, sodu liberalizācija par
seksuālo vardarbību pret bērniem un tamlīdzīgas izpausmes nav pieļaujamas.
Literatūra
1. Briedis J. Zilo teorija (Queer Theory): Īss vēsturisks pārskats // Ceļš. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes
teoloģisks un kultūrvēsturisks izdevums, 2009; 59.
2. Совет Европы: 10% детей в развитых странах подвергаются сексуальному насилию // http://www.reidosystem.
com/v-mire/5951-sovet-evropy-10-detey-v-razvityh-stranah-podvergayutsya-seksualnomu-nasiliyu.html
(sk. 06.03.2014.).
3. The “Charity, Freedom and Diversity Party” – Dutch child sexual abusers launch political party // http://alessandrareflections.wordpress.com/2006/05/30/the-charity-freedom-and-diversity-party-dutch-child-sexual-abuserslaunch-political-party/
(sk. 05.03.2014.).
4. Thompson D. How Hattie’s friends defended paedophilia // http://blogs.telegraph.co.uk/news/damianthompson/100185799/how-hatties-friends-defended-paedophilia/
(sk. 05.03.2014.).
5. Иррадиация безумия (События после публикации статьи Государевы тролли) // http://lebed.com/2013/
art6146.htm (sk. 04.03.2014.).
6. Tourism companies join forces with the code to protect children from sex tourism // http://translate.google.com/
translate?depth=1&hl=lv&prev=/search%3Fq%3Dephebophile%2Bpictures%26biw%3D1065%26bih%3D537&rurl=tr
anslate.google.lv&sl=en&u=http://en.wikipedia.org/wiki/The_Code_of_Conduct_for_the_Sexual_Exploitation_of_
Children_in_Travel_and_Tourism (sk. 04.03.2014.).
T iesības
ZRaksti / RSU
2013
87
7. Germany and EU to legalize pedophilia and with it, child pornography as well! // http://www.eutimes.net/2009/06/
germany-and-eu-to-legalize-pedophilia-and-with-it-child-pornography-as-well/ (sk. 04.03.2014.).
8. After HHS says children are ’Sexual Beings’, psychologists push to decriminalize pedophilia // http://
www.theblaze.com/stories/2011/08/24/after-hhs-says-children-are-sexual-beings-psychologists-push-todecriminalize-pedophilia/
(sk. 06.03.2014.).
9. With B4U-ACT, pedophilia takes a step toward being considered normal // https://www.google.lv/#q=With+B4U-AC
T%2C+Pedophilia+Takes+a+Step+Toward+Being+Considered+Normal+&undefined=undefined (sk. 03.03.2014.).
10. Child sexual abuse – prevention project Dunkenfeld (CSA / PPD) // http://www.iprc.unc.edu/G8/csappd.pdf
(sk. 04.03.2014.).
11. Time to normalize pedophilia: Firsthand report on B4U-ACT Conference // http://patriotupdate.com/articles/time-tonormalize-pedophilia-firsthand-report-on-b4u-act-conference/#szjfD3wAXEUPmr6v.99
(sk. 03.03.2014.).
12. В Норвегии 8-летнюю девочку, ставшую жертвой насильника, обязали оплатить судебные издержки // http://
www.newsru.com/crime/30oct2012/pedovict8ymoneynor.html (sk. 05.03.2014.).
13. В Германии суд оправдал учителя, который полгода насиловал в школе девочку // http://www.newsru.com/
crime/26nov2012/pedoteachfreeger.html (sk. 05.03.2014.).
14. В Германии суд “наказал” педофила работой в детском саду // http://www.newsru.com/crime/16nov2007/pedo_
germany.html (sk. 05.03.2014.).
15. Британский судья пожалел педофила: на 10-летней жертве было “вызывающее” кружевное белье // http://
www.newsru.com/crime/25jun2007/pedofil.html (sk. 05.03.2014.).
16. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. – Rīga: Avots, 2006. – 801 lpp.
17. Если кто забыл // http://politikus.ru/articles/9773-esli-kto-zabyl-chto-takoe-tolerantnost.html (sk. 05.03.2014.).