Eigēnika jeb eigenētika (gr. ευγενες no eu - "labs" + genos - "dzimta") - mācība par iedzimtības likumu izmantošanu cilvēka bioloģisko īpašību uzlabošanā, par pamatu ņemot tos pašus principus, kā lopkopībā tiek veidota mājdzīvnieku sugu mākslīgā selekcija, un sugas kvalitatīvo īpašību uzlabošana.


Eigēniski pasākumi

Šīs idejas nepalika vienīgi teorija. Ziemeļamerikā un Eiropā desmitiem tūkstošu ”nevēlamu personu” tika sterilizētas. Protams, nosakot, kuras un kādas personas ir nevēlamas, liela nozīme bija to cilvēku personiskajam viedoklim, kas pieņēma likumus par piespiedu sterilizāciju. Piemēram, ASV, Misūri štatā, tika ierosināts pieņemt likumu, kurš atļautu sterilizēt personas, kas ir notiesātas par ”slepkavību, izvarošanu, laupīšanu uz lielceļiem, vistu zādzību, spridzināšanu vai automašīnu zādzību”. Savos centienos vienas paaudzes laikā radīt ”kungu rasi” nacistiskā Vācija spēra soli tālāk. Vairāk nekā 225 000 tūkstoši cilvēku tika piespiedu kārtā sterilizēti, bet miljoniem citu — ebreju, čigānu, fiziski nespējīgu un citādā ziņā ”nevēlamu” cilvēku —, izmantojot par aizbildinājumu eigēniku, tika nogalināti.

https://wol.jw.org/lv/wol/d/r49/lp-lt/102000682#h=47

Polijas pilsētas Andrihovas iedzīvotāji sākuši lokālu eigēnikas akciju: sociālajos tīklos izvērsta kampaņa, lai izmēztu pilsētiņu no tur dzīvojošajiem 140 čigāniem, kuri radot vienas vienīgas problēmas.


http://jauns.lv/raksts/arzemes/109927-lai-iztiritu-mazpilsetu-no-140-ciganiem-poli-vac-parakstus-facebook-vietne




Avots: http://vesture.eu/index.php/Eig%C4%93nika


«Mazvērtīgo samazināšana» - eigēnika Latvijā


BJERNS M. FELDERSStarpkara gados visā pasaulē populāras bija idejas par atsevišķu tautu uzlabošanu. Kā izpētījis vēsturnieks Bjerns Felders, Ulmaņa valdības laikā arī Latvijā šādas idejas guva valsts atbalstu Sākot ar 1938.gada janvāri Rīgā Tautas labklājības ministrija lemj par cilvēku dzīvību vai nāvi. Lai gan agrārā diktatora Kārļa Ulmaņa laikā valstī nevienam politiskajam ieslodzītajam vai noziedzniekam netika piespriests nāvessods, tomēr tā dēvētie mazvērtīgie tika uzskatīti par "sabiedrībai kaitīgiem".

Ar šo terminu tika apzīmēti cilvēki ar garīgiem traucējumiem jeb psihiskām slimībām, tāpat cilvēki, kas cieta no epilepsijas vai tuberkulozes, vai arī ārsti viņiem bija diagnosticējuši plānprātību. Šīs slimības tika uzskatītas par iedzimstām, tāpēc šiem cilvēkiem nedrīkstēja pieļaut radīt pēcnācējus. Šo principu sauca par eigēniku (no grieķu val. - dižciltīgs, labas sugas), Latvijā arī par iedzimtības higiēnu, un toreiz tas tika propagandēts visā pasaulē. Laikā no 1938. līdz 1940.gadam vien Eigēnikas komiteja Latvijā veica 648 abortus un 59 sterilizācijas. Upuri bija gandrīz tikai jaunas sievietes, kuru etniskā izcelsme procentuāli atbilda Latvijas valsts iedzīvotāju etniskajam sastāvam. 1940.gadā padomju vara aizliedza projektu. Nacionālsociālistu okupācijas laikā latviešu veselības varas iestādes to atkal atsāka. No 1938. līdz 1945.gadam uz eigēnikas pamata pavisam tika veikti vairāki tūkstoši abortu un simt līdz divsimt sterilizāciju. Latvijas eigēniķu mērķis bija "uzlabot" latviešu tautas "dzīves spēku" un ar visu "mazvērtīgo" izslēgšanu panākt bioloģiski "augstvērtīgas" latviešu tautas izveidošanu. Arī Latvijā toreiz tautas un nācijas tika iedalītas bioloģiskās kategorijās. Mākslīgā atlase Eigēnikas pirmsākumi meklējami XIX gadsimtā, un tās piekritēji eigēniku uzskatīja par zinātni. Par eigēnikas ciltstēvu uzskatāms britu dabas pētnieks Frānsiss Galtons, kurš nodarbojās ar pētījumiem par iedzimtību cilvēkiem un ieviesa jēdzienu "eigēnika". Eigēnikas mērķis bija uzlabot ne tikai atsevišķas nācijas, bet arī visas cilvēces bioloģiskās iedzimtības sastāvu. Raksturīgās slimības bija jāiznīdē. Cilvēkam bija jākļūst rezistentam pret šīm slimībām, veselīgākam un inteliģentākam. Galu galā vairākums eigēnikas pārstāvju gribēja iespaidot cilvēka ģenētisko attīstību līdzīgos apjomos, kā tas no laika gala tiek darīts ar dzīvniekiem un augiem, audzējot tos sev nepieciešamā veidā. Tā nav nejaušība, ka sākumā ASV Lopu audzētāju savienība finansiāli atbalstīja amerikāņu eigēniķus. Mērķis bija bioloģiski perfekti supercilvēki. Eigēnikas zinātniskie pamati daļēji balstījās uz biologu, filozofu un sociologu atzinumiem, daļēji uz pieņēmumiem. Tāpēc eigēnikas pretinieki to dēvēja par pseidozinātni. Patiesais eigēniķu ideālā cilvēka tēls bija sava veida ziemeļeiropietis, kurš pēc izskata atbilda Vācijas nacionālsociālistu ārietim. Eigēnika parasti nozīmēja domāšanu rasēs, no kurām dažas bija "augstvērtīgās" un citas "mazvērtīgas". Franču muižnieks Arturs fon Gobino savā grāmatā Piezīmes par cilvēku rasu nevienlīdzību 1855.gadā rakstīja par valdošo "rasi" - āriešiem - un citām, zemākām rasēm, kam jābūt padotām un kas jāpārvalda. Šīs idejas XX gadsimta sākumā zinātnieku rindās bija plaši izplatītas. Vācijā nacionālsociālistu režīms 30.gados vēlējās izveidot "āriešu rasi". Tā rezultātā liels skaits psihiatrisko slimnīcu pacientu tika sterilizēti un laikā no 1939. līdz 1941.gadam nogalināti. Daudzus noindēja ar gāzi. Nacisti šo "kaitnieku" iznīcināšanu dēvēja par "eitanāziju" (no grieķu val. - skaistā nāve) un nogalināja vairāk nekā simt tūkstošus cilvēku. Arī psrs un asv Eksperti joprojām strīdas, vai holokaustu - miljoniem Eiropas ebreju nogalināšanu - var uzskatīt par eigēnikas politikas rezultātu. Zināms, ka holokausts sekoja "eitanāzijas" akcijai. Nacisti ebrejus uzskatīja par "mazvērtīgu rasi". Tas bija līdzīgs apzīmējums kā "eitanāzijas" upuriem. Jau ilgi pirms Otrā pasaules kara daži radikāli eigēniķi bija par šo pacientu iznīcināšanu. Šīs eigēnikas slepkavnieciskās tendences rīcības brīvību gan ieguva tikai Vācijā Hitlera valdīšanas laikā, jo pirms 1933.gada vairākums eigēniķu noraidīja pacientu nogalināšanu. Jaunais Ādolfs Hitlers pēc Pirmā pasaules kara sajūsminājās ne tikai par "rasu mācību", bet arī eigēniku. Viņš lasīja amerikāņu eigēniķu grāmatas un rakstīja autoriem jūsmīgas vēstules. Zinātnieku aprindās pacientu slepkavošana tika dēvēta par "negatīvās eigēnikas" formu. Pretēji "pozitīvajai eigēnikai""negatīvās eigēnikas" pārstāvji nevēlējās pieļaut ar potenciāli pārmantojamām slimībām slimu cilvēku vairošanos. Tas nozīmēja abortus, sterilizāciju un radikālākajos gadījumos pacientu nonāvēšanu. Pozitīvais novirziens vēlējās ar izskaidrošanu un audzināšanu pievērst cilvēkus veselīgam dzīvesveidam un par partneri izvēlēties veselu cilvēku, tādējādi nodrošinot veselus pēcnācējus. Toreiz eigēnikas dažādie varianti sajūsmināja ne tikai labējos radikāļus, rasistus un nacistus, bet arī guva piekrišanu starp sociāldemokrātiem, sociālistiem un citiem kreisiem politiķiem. Eigēnika Eiropā, Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā tika praktizēta līdz XX gadsimta 70.gadiem. Skandināvijā un ASV vēl pirms 35 gadiem eigēnisku apsvērumu dēļ piespiedu kārtā tika izdarīta sterilizācija un aborti. Padomju Savienībā eigēnikas zinātne pastāvēja kopš 20.gadiem. Tai vajadzēja izaudzēt jaunos "padomju cilvēkus". Staļins apturēja pētījumus tikai 1937.gadā un lika nonāvēt visus projektos iesaistītos zinātniekus. Taču pēc Staļina nāves pētījumi atsākās. Staļins apspieda eigēniķus, lai radītu iespaidu, ka "strādnieku un zemnieku paradīzē" nav vietas bioloģiskai domāšanai. Taču tobrīd Staļina politika bija īpaši rasistiska. Veselas tautas tika pasludinātas par padomju "tautas ienaidniekiem" un daļēji deportētas un iznīcinātas. "Ienaidnieki" tika apzīmēti ar jēdzieniem "suņi" un "parazīti" un arī citādi pasludināti par necilvēkiem. Acīmredzot Staļina izpratnē piederība kādai etniskai grupai, tāpat kā citas "kontrrevolucionāras"īpašības bija pārmantojamas, tāpēc "tautas ienaidnieki" bieži tika deportēti vai nogalināti ar visām ģimenēm. Vismaz vienā Maskavas cietumā 1938.gadā tika nošauti ieslodzītie invalidi, lai atbrīvotu vietu jauno aresta viļņu upuriem, kā rakstīja amerikāņu vēsturnieks Armirs Veiners. Arī citās zemēs un formāli demokrātiskās valstīs valsts eigēnika bieži vērsās pret minoritātēm vai arī pret cilvēkiem, kas klasificēti kā "sveši" vai "mazvērtīgi". Tā ASV līdz pat 70.gadiem cilvēki bez viņu ziņas tika sterilizēti. Upuri pirmām kārtām bija ieceļotāji no Austrumeiropas, galvenokārt ebreji. Taču tas skāra arī trūcīgas eiropiešu ģimenes, afrikāņus un amerikāņu pirmiedzīvotājus. Indiāna bija pirmais ASV štats, kurā 1907.gadā ieviesa piespiedu sterilizāciju. Citi štati sekoja šim piemēram. Pavisam ASV līdz 70.gadiem kopā tika sterilizēti 60 tūkstoši cilvēku, grāmatā Karš pret vājajiem (War against the weak) apgalvo amerikāņu žurnālists Edvins Bleks. Līdz Pirmā pasaules kara beigām ASV faktiski bija līderi pasaulē eigēnikas pētījumu un prakses jomā. Visa Eiropa sekoja laika garam. Piemēram, Zviedrijā pēc amerikāņu parauga 1935.gadā tika pieņemts eigēnikas likums un līdz 70.gadiem tur sterilizēja vairāk nekā 60 tūkstošus cilvēku. Dānija likumu ar eigēnikas saturu ieviesa jau 1929.gadā, Somija 1933. un Norvēģija - 1934.gadā. Visas šīs valstis pieskaitāmas pie tā laika nedaudzajām demokrātijām. Līdzīgi rīkojās citas valstis, arī Latvijas kaimiņienes Lietuva un Igaunija. Latvijā 1933.gadā vispirms tika pieņemts jauns aborta likums, kurā bija iekļauti arī eigēnikas elementi. Sterilizācija tika pieļauta tikai 1938.gadā Ulmaņa diktatūras laikā. Ulmanis un latviešu ārsti Taču toreiz bija jāsaņem pacienta vai viņa aizbildņa atļauja. Līdz ar to Latvijā vēl bija liberāla eigēnikas politika. Hitlera Vācijā tobrīd jau tika nogalināti pirmie psihiatrisko slimnīcu pacienti. Iemeslus eigēnikas "latviešu" ceļam tagad var tikai minēt. Patiesībā arī Latvijā tolaik bija bioloģiskā rasu domāšana. Citādi diez vai Ulmanis būtu pieļāvis eigēnikas pētījumus, ko kopš 1938.gada veica valsts finansētais Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts. Laikam eigēnikas radikālākās formas Latvijā bija aizliegtas demogrāfisku iemeslu dēļ: Latvijā bija par maz latviešu. Niecīgo dzimšanas rādītāju un iedzīvotāju skaita lejupslīdes dēļ arī Padomju Savienībā 20.gados nenotika eigēnikas motivēta sterilizācija. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918.gadā pieaugošā labklājība un citi faktori negatīvi iespaidoja iedzīvotāju demogrāfiskos rādītājus. Aizvien vairāk latviešu ģimenēm bija mazāk bērnu. Latgalē savukārt pieauga etnisko krievu skaits. Sociālu un kultūrvēsturisku iemeslu dēļ Latgales krieviem salīdzinājumā ar pārējiem Latvijas iedzīvotājiem bija daudzkārt vairāk pēcnācēju. Ulmanis un viņa padomdevēji baidījās par latviešu tautas nākotni. Iespējams, tika viltoti pat 1935.gada tautas skaitīšanas rezultāti un daži tūkstoši etnisko krievu piereģistrēti kā latvieši, lai latviešu īpatsvaru palielinātu līdz 75%, vismaz tā 1942.gadā pieņēma Ostlandes reiha komisariāta vācu eksperts. Katrā ziņā Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūtam bija jāmeklē risinājumi dzimstības līmeņa paaugstināšanai Latvijā un jānodarbojas ar eigēnikas pētījumiem, kā 1937.gadā Tautas labklājības ministrijai paziņoja institūta vadītājs, profesors Jēkabs Prīmanis. Savā atzinumā J.Prīmanis bez eigēniskās izlases ieteica arī lielo ģimeņu finansiālu stimulēšanu un īpašu nodokli bezbērnu ģimenēm. Praktiski eigēnika sākās 1937.gadā ar tautas labklājības ministra Jāņa Volonta paziņojumu par Eigēnikas komisijas izveidošanu. Dabīgi, ka arī šī lēmuma patiesais pieņēmējs bija Ulmanis. Komisijai vajadzēja konsultēt valsts iestādes eigēnikas jautājumos un izskatīt privātpersonu lūgumus par grūtniecības pārtraukšanu un sterilizāciju. Komisija lēma par abortu veikšanu. Tā pilnībā sekoja ārstu atzinumiem. Katra sieviete varēja iesniegt komisijai pieteikumu grūtniecības pārtraukšanai, ja pirms tam bija veikusi pirmsizmeklēšanu pie ģimenes ārsta. Taču tas, kas kopš eigēnikas likumdošanas pirmsākumiem XX gadsimta sākumā ASV un Eiropā bija vispārpieņemts un pacēla "tautas veselību" pāri individuālajām brīvībām, Latvijā bija aizliegts. Tā bija piespiedu sterilizācija. Neraugoties uz to, psihiatri no visas Latvijas sūtīja komisijai iesniegumus par saviem pacientiem. Arī daudzi latviešu ārsti domāja eigēniskās kategorijās. Tāpēc komisijai nācās atkal un atkal atgādināt par obligāto pacienta piekrišanu. Gandrīz puse izmeklēšanas gadījumu skāra pacientus, kas sirga ar tuberkulozi. Tolaik uzskatīja, ka saslimušajai sievietei grūtniecība draud ar nāvi. Turklāt ārsti pieturējās pie uzskata, ka ķermeņa nespēja pretoties tuberkulozes baciļiem iedzimst, tāpēc ir liela iespēja, ka ar šo slimību sirgstošo sieviešu bērni arī saslims. Daudzas grūtnieces, kas saņēma komisijas novērtējumu, tika atzītas par psihiski slimām. Vairākas bija dažādu psihiatrisko iestāžu iemītnieces, piemēram, Sarkankalna klīnikas Rīgā. No dažiem šiem pacientiem var nojaust, ka viņi psihiskās slimības vai garīgo traucējumu dēļ nevarēja izprast, kādus dokumentus viņi paraksta vai kas ar viņiem tiek darīts. Viņi no medicīniskās iejaukšanās atteicās reti. Arī piederīgie respektēja medicīnas speciālistu autoritāti. Eigēnikas komisija bija arī sociāls instruments, kam bija jāapkaro nelegāla abortu veikšana, kas parasti apdraudēja sieviešu dzīvību. Padomju Savienībā aborts bija valsts propagandēta metode, kā izsargāties no grūtniecības. Padomju valdīšanas laikā no 1940. līdz 1941.gadam grūtniecība tika pārtraukta, tikai pamatojoties uz šo apsvērumu. Komisijas saraksti liecina, ka galvenokārt to darījušas sarkanarmiešu un partijnieku sievas. Eigēnikas jeb "iedzimtības higiēnas" atbalstītāji Latvijas Republikā, tāpat kā citās valstīs, galvenokārt bija cilvēki no medicīniskās elites. Viņi apgrozījās starptautiskās zinātniskās aprindās. Pēc Pirmā pasaules kara daudzās medicīnas nozarēs tika apspriestas eigēnikas idejas un metodes. Galvenokārt psihiatri cerēja uz mantojamu slimību ierobežošanu. Vienlaikus radās tāda jauna zinātnes nozare kā iedzimstamības pētīšana, kas tagad pazīstama ar nosaukumu ģenētika. Jau 20.gados Pauls Stradiņš un Jēkabs Prīmanis ar amerikāņu Rokfellera fonda palīdzību uzturējās ASV pētījumu nolūkos. Rokefellera fonds bija viens no lielākajiem eigēnikas finansiālajiem veicinātājiem ASV, kā arī tas deva naudu Vācijas Ķeizara Vilhelma institūtam Berlīnē un Minhenē. Vācu institūti nodevās arī "rasu higiēnas" pētījumiem, kā Vācijā dēvēja eigēniku. Minhenes institūts bija specializējies psihiatrijas pētījumos. Tā vadītājs bija profesors Ernsts Rīdins. Pie viņa pētijumus savai doktora disertācijai veica latviešu psihiatrs Verners Kraulis, kurš to aizstāvēja Rīgā 1931.gadā. Vācija tolaik bija vadošā valsts dažādās zinātnes nozarēs. Pēc Hitlera nākšanas pie varas 1933.gadā tā no speciālistu viedokļa ilgi bija paraugvalsts arī eigēnikas jomā. Arī latviešu mediķi devās izglītoties uz nacionālsociālistisko Vāciju. 1938.gadā pie Latvijas Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūta tika nodibināts speciāls eigēnikas pētījumu centrs. Par institūta direktoru kļuva profesors Jēkabs Prīmanis. Viņa kolēģis profesors Pauls Stradiņš bija Veselības veicināšanas biedrības priekšsēdētājs, un šī organizācija atbalstīja institūta dibināšanu. Biedrībā ietilpa ne tikai daudzi pazīstami ārsti, bet arī vairākas prominences, piemēram, bijušais Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Šai apvienībai eigēnika bija svarīgs faktors latviešu "tautas veselības" veicināšanai. Institūtā pētīja antropoloģijas, eigēnikas un iedzīvotāju blīvuma jautājumus. Latvijā Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūta atsevišķas nodaļas bija pievienotas Latvijas Universitātei. Universitātes mācībspēki darbojās arī institūtā. Ap šo laiku Universitātē eigēnika jau bija parasta mācību un pētījumu sastāvdaļa, jo privātdocents V.Mīlenbahs no Higiēnas institūta jau kopš 30.gadu vidus Latvijas Universitātē lasīja lekcijas par šo tēmu un 1937.gadā tika izveidota eigēnikas katedra. 1938.gadā lekcijas eigēnikā medicīnas studentiem bija obligātas. Kursu pasniedza privātdocents V.Kraulis. Arī viņš kādā zinātniskā rakstā nodēvēja psihiski slimos par "mazvērtīgiem" un sabiedrībai "kaitīgiem". Tas bija viedoklis, kam piekrita citi latviešu psihiatri. Tādēļ Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts strādāja pie "mazvērtīgo samazināšanas", kā to 1937.gadā formulēja J.Prīmanis. Un tāpēc psihiatriskajās slimnīcās, piemēram, Sarkankalna klīnikā ar pacientiem apgājās kā ar "mazvērtīgo" kategorijai atbilstošiem. Tur pie pacientiem tika izmēģinātas jaunākās ārstēšanas metodes, kuras šodienas mediķi diez vai vairs pielietotu. Bioloģiskais nacionālisms Direktora profesora Hermaņa Buduļa vadīšanas laikā Sarkankalna insulīna nodaļas vadītājs Hermanis Saltups kopā ar kolēģi Verneru Krauli pielietoja jaunu insulīna terapiju, kurā pacienti no insulīna komā pavadīja dažas stundas un pat vairākas dienas. Daudzi pacienti esot "izveseļojušies", citi nomiruši. Tajā laikā tā bija zinātnes jaunākā nostāja. Tieša pacientu nogalināšana Latvijā bija aizliegta. Tikai 1941.gadā vācu drošības policijas Einsatzgruppen Latvijā ieviesa nacionālsociālistu "rasu higiēnu". Jau 1941.gada augustā vispirms tika nogalināti ebreji, 1942.gada sākumā - visi pārējie Latvijas psihiatrijas pacienti, pavisam kopā aptuveni 2500 cilvēku. Vācu okupācijas laikā latviešu eigēnika ieņēma nacionālsociālistu kolēģu radikālo pozīciju. Tika ieviesta un atbalstīta "rasu higiēna". Tas atspoguļojas arī 1943.gadā izdotajā grāmatā Eugenikas nozīme tautas un valsts dzīvei, ko sarakstīja privātdocents Teodors Upners. Taču T.Upners noraidīja "eitanāziju". Pēc 1941.gada Veselības departamenta pārraudzībā dažādās pilsētās atkal tika atvērtas eigēnikas komisijas. Varētu būt, ka līdz 1945.gadam tika izdarīti vairāki tūkstoši abortu un daži simti sterilizāciju. Saglabājušies gan tikai Rīgas eigēnikas komisijas protokoli. Latviešu eigēnika 30.gados par "supercilvēka" izveidošanu domāja mazāk nekā nacionālsociālistiskajā Vācijā. Paralēli rūpēm par tautas veselību latviešu eigēniķi meklēja latviešu tautas bioloģisko identitāti, kas atbilda tā laika garam. Domāšana bioloģiskās kategorijās jeb rasēs Latvijā nebija nekas jauns. Tā bija toreizējās Eiropā izplatītās idejas sastāvdaļa. Vēlākais psihiatrijas profesors Hermanis Buduls jau 1914.gadā savai disertācijai Tērbatas universitātē pētīja dažādu psihiatrisko slimību izcelšanos dažādās "rasēs". Ar tām tika identificēti krievi, latvieši, vācieši un ebreji. Antropologs Jēkabs Prīmanis kopš 20.gadiem meklēja latviešu rases izcelsmi. Viņa asistente Lūcija Krastiņa-Jēruma zinātniskajam darbam izmērija vairākus simtus latviešu sieviešu un nonāca pie secinājuma, ka toreizējie latvieši ir sajaukums no "austrumbaltiešiem" un "ziemeļu" rasēm. Tas bija iedalījums, kāds tālaika antropoloģijā bija vispārpieņemts. Tādējādi latviešus varēja apzīmēt arī kā "ziemeļu" tautu, kas bija eigēniķu bioloģiskais ideāls. Līdz ar to viņa apmierināja toreizējās latviešu elites vēlamos priekšstatus. Viņas pētījums noteica, ka latvieši ir "augstvērtīgas" rases pārstāvji un bioloģiski vistuvākā radniecība viņiem ir ar lībiešiem un igauņiem. Krievi, kas tika apzīmēti kā "austrumbalti" un tālaika zinātnē tika uzskatīti par "mazvērtīgiem", saskaņā ar L. Krastiņas-Jērumas darbu maz ietekmējuši latviešu bioloģisko izcelsmi. Šo teoriju varētu saukt par politisko antropoloģiju. Krastiņas-Jērumas teoriju var izlasīt 1936.gadā izdotajā rakstu krājumā Jaunais nacionālisms. Jāņa Lapiņa izdotais rakstu apkopojums pārstāvēja jauno Ulmaņa ideoloģiju. Līdz ar to 30.gadu beigās latviešu nacionālisms bija oficiāli bioloģiski definēts. Vienlaikus bioloģiski tika definētas arī nelatviešu grupas jeb etniskās minoritātes. Nacionālistiskās rases teorija nebija labējās radikāļu Pērkoņkrusta kustības monopols vien. Pērkoņkrustieši bija arī psihiatri Hermanis Saltups un Ernsts Plaķis - Pērkonkursta dibinātāja Jura Plaķa dēls. Abi bija psihiatri Sarkankalna klīnikā. Latviešu eigēnikas organizatori nāca no Ulmaņa valsts elites, kā var izlasīt Veselības veicināšanas biedrības biedru sarakstā. Otrā pasaules kara priekšvakarā latvieši sevi nodefinēja kā bioloģisku grupu. Daudziem latviešiem šķita, ka svešajiem nevajadzētu un tie nedrīkstētu piederēt šai grupai. Arī Latvijas minoritātes bieži vien to nemaz nevēlējās. Daudzi baltvācieši uzskatīja sevi par kulturālākiem un bioloģiski augstvērtīgākiem par latviešiem. Vienlaikus Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūta latviešu eigēniķi meklēja nelatviešu vidū cilvēkus ar latviešu izcelsmi, kuri, pēc viņu uzskatiem, kulturāli bija ģermanizējušies vai pārpoļojušies un kuru latviskošana ļautu palielināt latviešu populāciju. Kādā citā projektā tika pētītas ebreju ģimeņu kalpotājas, lai noskaidrotu, vai tās ir sajaukušās ar ebrejiem. Šie antisemītisma varianti bija nekaitīgi salīdzinājumā ar nacionālsociālistu veiktajām masu slepkavībām. Tomēr eigēnikas politika un bioloģiski rasistiskais nacionālisms Latvijā tolaik bija sabiedrībai pieņemams. Latviešu mediķi darbojās starptautiskā zinātniskā kontekstā. Latvijā bija pazīstami tādi jēdzieni kā "rases" un tās atsevišķās vērtības. Pat ja ne tik radikālās formās kā nacistiem. Šodien jēdziens "rasu pētījumi" skan kā no seniem laikiem. 1956.gadā ANO mainīja to no "rase" uz "etno". Daudzi eigēniķi pēc kara sāka sevi dēvēt vienkārši par gēnu pētniekiem. Šodienas debates par cilvēku klonēšanu ir turpinājums bioloģiskā supercilvēka meklējumiem. Bet amerikāņu un britu dzīvības apdrošinātāji novērtē savus klientus ar DNS pārbaudēm. Šajā rakstā ir izmantoti avoti, kuros autors varējis ieskatīties Latvijas Valsts vēstures un Latvijas Valsts arhīvos Bjerns M.Felders Autors ir doktorants Tībingenes universitātes Austrumeiropas vēstures un novadpētniecības institūtā, Gerda un Ebelina Buceriusu Zeit fonda stipendiāts.

 avots: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/mazvertigo-samazinasana-eigenika-latvija-12386103



Eigēnika jeb mācība par iedzimtības likumu izmantošanu
Anda Buševica, Edgars Raginskis, Sandra Kropa, Toms Bricis, Zane Lāce

 29. septembris 2011, 14:05/ 52:58
Raidījums veltīts eigēnikai jeb mācībai par iedzimtības likumu izmantošanu cilvēka bioloģisko īpašību uzlabošanā, par pamatu ņemot tos pašus principus, kā tiek veidota mājdzīvnieku sugu mākslīgā selekcija. Šos principus iztirzājam Zanes Lāces sagatavotajā sižetā, savukārt, saruna par eigēniku studijā - gan no bioloģiskā, gan ētiskā aspekta - kopā ar Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības asociēto profesoru, bioloģijas doktoru Jēkabu Raipuli un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Bioētikas un biodrošības centra pētnieci Signi Mežinsku. Raidījumu vada Sandra Kropa.


AUDIO IERAKSTS: 

 http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/zinamais-nezinamaja/eigenika-jeb-maciiba-par-iedzimtiibas-likumu-izmantoshanu.a15749/



Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.