Kristietība 

| Anglikāņi

| Baptisti

| Luterāņi

| Metodisti

| Pareizticīgie

| Romas katoļi

| Septītās dienas adventisti

| Vasarsvētku draudzes

| Vecticībnieki


Kristietība ir monoteistiska reliģija, kas ir balstīta tās dibinātāja Jēzus Kristus personā un Viņa mācībā, kas atrodama kristiešu svētajos rakstos – Bībelē. Vārds “Kristus” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “svaidītais”. Šī vārda ekvivalents ebreju valodā ir Mesija. Vairums kristiešu tic, ka Dievs ir trīsvienīgs. Kristietībai ar jūdaismu ir kopīga Bībeles pirmā daļa - Vecā Derība. Kristietība ir lielākā pasaules reliģija, pie kuras pieder aptuveni 1/3 pasaules iedzīvotāju. Mūsu ēras sākumā tā radās Palestīnā kā jūdaisma novirziens, kas pamazām izveidojās par atsevišķu reliģiju un 3. gs. kļuva par Romas impērijas oficiālo reliģiju. Kristietība gadsimtu gaitā ir sadalījusies sīkākos novirzienos, kurus var klasificēt trijās lielās grupās: Romas katoļi, pareizticīgie, protestanti. 


Jūdaismā būtiska ir ticība, ka Israēls ir Dieva izredzēta tauta. Dievs ir noslēdzis derību vispirms ar Ābramu, tad Jēkabu un Mozu. Jūdaisma ticības avotu veido Tora (Torah, piecas Mozus grāmatas), kuras galīgā redakcija notikusi ap 5. gs. p. m. ē; Neviim (Pravieši) un Ketuvim (Raksti). 4. – 5. gs. izveidojās Talmuds – jūdaisma dogmatisko, tiesisko, reliģiski filozofisko un sadzīves priekšrakstu krājums. Tā struktūrelementi ir Mišna (Mishnah, Toras komentāri) un Gemara (Mišnas komentāri). 



Islāma ticība pieprasa absolūtu pazemību Dievam. Postulējis stingru monoteismu, Muhameds mācīja, ka cilvēkam neatkarīgi no viņa izcelšanās ir jānodod visu sevi Dieva rokās. Islāma svētie raksti ir Korāns (arābu val. kur'ān – lasīšana, deklamēšana). Musulmaņi tic, ka Korānā apkopotas Dieva atklāsmes, ko Muhamedam pēc 610. gada darījis zināmas eņģelis Džibrils (Džibrails – atbilst Bībelē minētajam eņģelim Gabrielam). Korāna teksts pirmoreiz pierakstīts tikai pēc Muhameda nāves. Pēc kalifa Usmana rīkojuma 650.– 655. gadā izveidota Korāna galīgā redakcija. Korāns sastāv no 114 sūrām (nodaļām). Latviski Korānu atdzejojis Uldis Bērziņš.
Par islāma ticības un prakses avotu tiek uzskatīta arī Sunna (arābu val. – izturēšanās, paradums), kurā no 7. līdz 9. gs. apkopoti vēsturiski materiāli, pastāsti un dzīves mācība (hadīsi), leģendas un skaidrojumi par Muhameda darbību, izteikumiem un pravietojumiem. Uz Korānu un Sunnu balstās šariats (arābu val. šarī'a[t] – pareizs ceļš) – musulmaņu reliģisko, ētisko un tiesisko normu kopums, kas nosaka musulmaņa dzīves veidu. Izstrādāts 7. – 12. gs. 



Hinduisma mācības būtiskākie reliģiski filozofiskie koncepti sākuši veidoties brahmanisma laikmetā, un to garīgais pamats ir vēdas un filozofiskie skaidrojumi – upanišadas. Par vēdām sauc hinduisma reliģijas svētās grāmatas, kas, tāpat kā citu reliģiju svētie raksti, ir tapušas dievišķas atklāsmes ceļā. Tās ir pierakstītas sanskritā, kas ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām. Ir četri vēdu kopojumi: Rigvēdas – dievībām veltītās himnas un poēmas, vissenākās vēdas, kas stāsta par Senās Indijas dieviem, to uzdevumiem, funkcijām un vietu dievu panteonā; Samavēdas – melodiju vēdas (sāman – melodija); Jadžūrvēdas – teksti, kas skaidro reliģisko rituālu, arī upurēšanu, tās norises kārtību (jādžus – upuris); Atharvavēdas – maģiju vēdas. Hinduismā vēdas uzskata par absolūti patiesām.
Hinduisms ir iecietīgs pret citām reliģijām, un tajā vērojama atvērtība un spēja asimilēt un apvienot dažādus, pat pretējus reliģiskos uzskatus. Hinduistu uzskatos var atrast monisma, duālisma, panteisma, panenteisma, arī stingra monoteisma un politeisma elementus. Pastāv sešas ortodoksālās (astika – tāda, kas atzīst vēdu autoritāti) hindu filozofijas skolas – Njāja, Vaišēšika, Sankhja, Joga, Pūrva Mīmāmsa un Vēdānta. Nevēdiskās skolas (nāstika) ir budisms, džainisms un lokājata.
Hinduisma galvenais koncepts ir dharma, kas nozīmē kosmiskais likums vai kārtība. Dharma ir arī cilvēka pienākums, ar kuru viņš piedzimst un kas viņam jāpilda visu savu dzīvi. Hinduismā raksturīga ticība dvēseles nemirstībai un tās pārceļošanai citos ķermeņos – sansarai, kas īstenojas atbilstoši karmas (atmaksas, atdarīšanas) likumam. Karmas likums un dharmas pildīšana nosaka arī sabiedrības dalīšanos varnās (un tālāk sīkāk – kastās), piešķirot šim dalījumam sakrālu raksturu. Hinduisms ir dzīvesveids, kurā jāievēro sabiedrībā iedibinātā dievišķā kārtība. Hinduismā tiek piedāvātas dažādas disciplīnas (jogas) vai ceļi (margas), lai cilvēks, mainot savus uzskatus un domāšanu un atklājot savu esību un patieso būtību, varētu garīgi īstenoties un sasniegt mokšu – atbrīvi no dvēseles pārceļošanas. Vēdu tradīcijā formulēti arī hinduismam būtiskie priekšstati par visā esošās absolūtās garīgās realitātes jeb patiesības – Brahmana un cilvēka dvēseles – Ātmana identitāti. Tāpēc hinduisti reliģiju uztver kā dabisku dievišķā meklēšanu sevī.
Brahmanam – visu caurstrāvojošajam garam, vienotam un bezpersoniskam kosmiskam sākumam – ir trīs sejas, kuru vienības apzīmēšanai izmanto sanskrita vārdu trimutri. Šīs sejas vienlaikus ir trīs svarīgākie hinduisma dievi, kuri atspoguļo Brahmana būtiskākās funkcijas: Brahma – visa pirmradītājs; Višnu – pasaules kārtības uzturētājs un Šiva – iznīcinošais spēks. Tā kā Brahmam īpaša kulta nav, pārsvarā tiek pielūgti pārējie divi dievi, un atbilstoši tam hinduismā pastāv divi galvenie novirzieni – vaišnavisms un šaivisms. Indijā tiek godināti arī daudzi citi dievi, piemēram, Dēvī, Kali, Durga, Sarasvati, Lakšmi, Ganēša u. c. Hinduisti uzskata, ka Dievs jebkurā veidolā, kādā cilvēks viņu godina, var dot godinātājam žēlastību, kas tuvinās viņu mokšai. Vēl citi būtiski hinduisma principi ir ahimsa – nevardarbība un guru nozīmīgums. 




Budisma mācības kodols ietverts četrās patiesībās: 1) dzīve ir ciešanas, 2) ciešanām ir cēlonis, 3) no ciešanām var atbrīvoties, 4) ir ceļš, kā izbeigt ciešanas. No ciešanām var atbrīvoties, iznīdējot cilvēkā pasaulīgās tieksmes un alkas. Tiek sasniegts augstākais mērķis – nirvāna – valodnieciski neizzināma realitāte, kas nepieder pie lietu kategorijas. Nirvāna nav paradīze Rietumu izpratnē, bet gan individualitātes pārvarēšana
Buda mācīja vidusceļu – astoņu posmu ceļu, kura gaitā, ievērojot stingru disciplīnu, var sasniegt nirvānu. Ciešanu pārvarēšana saistīta ar savu vēlmju pārvarēšanu. Līdz ar to ciešanu izbeigšana ir cilvēka individuāla izvēle un saistīta ar domāšanas kontroli. Mācība par vidusceļu tiek interpretēta dažādi – gan kā izvairīšanās no galējībām, gan atturēšanās no spriedumiem metafiziskos jautājumos, gan saistot to ar mācību par nirvānu kā stāvokli, kurā vairs neeksistē lietu dualitāte. Budismā nozīmīgi ir četri vispārēji koncili (pēdējais no tiem – 1. gs. m. ē.), kuros noteiktas pamatmācības un morāles principi. Tradicionāli budisma mācību un praksi iedala trīs sastāvdaļās – šīla (tikumība), samādhi (koncentrēšanās), pradžnja (gudrība). Spriežot pēc jautājumiem, kas bija aktuāli Budas sekotājiem, agrīnajā budismā bija jārisina trīs pamatproblēmas: 1. Gautama Buda pieņēma tradicionālo indiešu uzskatu par sansāru – cilvēka pārdzimšanu līdz nirvānas sasniegšanai. Vienlaikus viņš mācīja, ka cilvēkā nav nekā paliekoša, ka cilvēka personības kodols ir "tukšs". Šos uzskatus vajadzēja savietot. 2. Cilvēka rīcības sekas – mūsu domāšanai ir noteiktas sekas. Bet, ja nav nekā stabila, tad kā iespējams konstatēt savstarpējas sakarības? 3. Uzskati par lietu pastāvību vai nepastāvību neatrisina jautājumu par patiesību. Par šīm minētajām un vēl citām problēmām noritēja Budas sekotāju diskusijas, kas vedušas pie dažādu novirzienu (skolu) izveides. Sākotnēji budismā nebija mācības par Dievu un individuālu dvēseli. Tāpat agrīnais budisms nebija ieinteresēts pēcnāves dzīves izdibināšanā, tomēr ar laiku arī budismā veidojās reliģijām tradicionālā mācība par pēcnāves dzīvi. Tibetas budismā detalizēti apraksta to, kas notiek bardā – starpstadijā starp divām dzīvēm. Budista pienākums ir tiekties pēc Budas piedzīvotās apgaismības, šādā izpratnē katrs cilvēks ir potenciāls Buda. Budismam raksturīgs substanciālā "es" noliegums, uzskatot, ka "es" (ego) ir maldinoša halucinācija. Dzīve ir plūstoša, nestabila un iznīcīga
Ritenis budismā simbolizē dharmas mācības pilnību. Astoņi riteņa spieķi simbolizē Budas sludināto astoņkārtīgo ciešanu pārvarēšanas ceļu. Riteņa rumba simbolizē disciplīnu, kas ir meditācijas pamatā. 



Jaunās reliģiskās kustības 


 Bahai| Jehovas liecinieki| Vaišnavi| Neopagānisms / dievturi
| Pēdējo dienu svētie| Svami Satja Sai Baba

Par jaunām reliģiskām kustībām parasti apzīmē tādas garīgās grupas un reliģiskos novirzienus, kas kādā valstī vai reģionā atrodas ārpus dominējošo reliģiju un baznīcu ietekmes sfēras, veido savas organizatoriskas struktūras, jaunas mācības, kulta praksi u. tml. Īpaša nozīme šajās kustībās ir to garīgajiem līderiem, kas nāk ar novatoriskām idejām, kā paši uzskata, iestājas par ticības un garīguma atjaunošanu, nosoda formālismu baznīcas dzīvē, sludina atgriešanos pie laika gaitā aizmirstām vai izkropļotām vērtībām. Dažās jaunajās reliģiskajās kustībās notiek atgriešanās pie seniem t. s. pagāniskiem ticējumiem, kā arī pievēršanās jaunas mitoloģijas radīšanai, jaunu svēto rakstu veidošanai u. tml. Jaunas reliģiskas kustības bieži piedāvā alternatīvus ceļus cilvēka garīguma veidošanai – dažādas meditācijas, dziedniecības, vizualizācijas un okultās tehnikas veidus, kas bieži vien pārņemti no citām reliģijām un pasaules kultūrām, kā arī atsevišķus elementus no moderno zinātņu atziņām, solot cilvēkiem jauna garīguma un iekšēja līdzsvara sasniegšanu mūsdienu saspringtajos un sarežģītajos dzīves apstākļos. Liekas pamatots ir to zinātnieku (Džordžs D. Krisidijs, Roberts S. Elvuds u. c.) uzskats, kuri domā, ka par jaunām reliģiskām kustībām mūsdienu reliģijpētniecības izpratnē var runāt kā par parādībām vismaz 150 gadu diapazonā un nevis kā par fenomenu, kas pazīstams tikai 20. gadsimtā, it sevišķi pēc Otrā pasaules kara. 


  

AVOTS: 

 http://www.bibelesbiedriba.lv/religiju-enciklopedija/




Statistika par Latvijas Republikā reģistrēto konfesiju un denomināciju draudzēm laika posmā no 2004. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 1. janvārim. 

 
Nr.Reliģijas organizācijasDraudžu skaitsTicīgo skaits
1.Romas katoļi284430000
2.Evaņģēliskie luterāņi299450000
3.Augsburgas ticības apliecības luterāņi11579
4.Pareizticīgie117350000
5.Vecticībnieki677635
6.Baptisti827123
7.Septītās dienas adventisti493950
8.Jūdaisti13667
9.Baltu-slāvu evaņģēliskie baptisti270
10.Metodisti121010
11.Reformāti4250
12.Jaunā Paaudze135170
13.Jaunapustuļi111007
14.Rīgas centra Kristus draudze190
15.Jehovas liecinieki132284
16.Armēņu apustuliskā baznīca1170
17.Latvijas Kristīgā misija1500
18.Dievturi13633
19.Labā vēsts1500
20.Ješua150
21.Bahai ticība4115
22.Vaišnavi (Krišnaīti)10126
23.Musulmaņi5182
24.Pestīšanas armija8452
25.Pentakosti134225

Avoti: LR Tieslietu Minitrijas Reliģisko lietu pārvaldes, izdevuma “Latvijas reliģiskās organizācijas” (R.:Izdevniecības aģentūra “Agneta-T”, 2004) un pašu reliģisko organizāciju sniegtie dati. 
http://www.bibelesbiedriba.lv/religiju-enciklopedija/statistika.html










Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.