Psiholoģiskais atbalsts sportistiem

PSIHOLOĢISKĀS NOSTĀDNES: POZITĪVISMS — NEGATĪVISMS

Sporta treniņu un sacensību procesā daudzu gadu garumā sportisti pārdzīvo ne tikai sacensību uzvaras priekus, bet arī ne vienu vien krīzes un nopietnu problēmu situāciju, kas nereti ir saistīta ar psiholoģiski traumatiskām sekām. Daudzi talantīgi sportisti tā arī nespēj sevi realizēt sportā, jo kāda no šīm krīzēm vai problēmām vienkārši nav pārvarēta un ir atstājusi paliekošas sekas. Lai gan dažādo attieksmju un personības veidošanās dominējošo ievirzi un virzību dzīves ikdienā sportistiem nosaka daudzi faktori — apkārtējā sociālā vide, treneris, treniņu biedri, sportista izaugsmi un darbību atbalstošie cilvēki, tajā skaitā — vecāki un draugi, būtiskas izmaiņas sportistu nostādnēs var veicināt arī pieaicinātie speciālisti — ārsti, psihologi un sporta psihologi, kas visā sportista karjerā vai tās sarežģītākajos brīžos spēj sniegt profesionālu atbalstu un palīdzību. Sekmīgai sportista attīstībai ir nepieciešama psihoemocionāli atbalstoša un emocionāli pievilcīga vide, kurā sportists justos saprasts, atbalstīts, varētu realizēt savas spējas, savus un citu izvirzītos mērķus, nebaidoties kļūdīties. Ikdienā nereti var vērot sportistam nepieciešamā psiholoģiskā atbalsta trūkumu, piemēram, pēc kādas kļūdas saņemot iznīcinošu kritiku no trenera, sabiedrības, vienaudžiem vai vecākiem. Tā rezultātā pēc daudzu gadu treniņiem sportists pamet savu sporta veidu ar neslēptu naidu par visu sportā pārdzīvoto — par regulāriem treneru, treniņbiedru vai vecāku aizvainojumiem, par negatīvo kritiku, nesapratni un nevēlēšanos izprast neveiksmes cēloņus, norādot uz nespēju sasniegt izcilus rezultātus un būt labākam par citiem, jo uzvar tikai pirmais, bet visi pārējie ir zaudētāji. Pēc šādām emocionāli dziļi pārdzīvotām situācijām zūd ticība sev un savām spējām, rodas vēlme norobežoties no visa tamlīdzīgā. Tas bieži izpaužas kā norobežošanās — zūd vēlme komunicēties, notiek izvairīšanās, distancēšanās, noslēgšanās sevī. Dažkārt pēc šādiem spēcīgiem pārdzīvojumiem var veidoties vēlme aiziet pilnīgi citā sfērā — iztēles un fantāziju pasaulē, kā arī apņemšanās no tamlīdzīgām negācijām nākotnē pasargāt arī savus bērnus. Par laimi, jāteic, ka var vērot arī pilnīgi pretēju ainu, ka jauni (šad tad arī ne visai talantīgi) sportisti ar mirdzošām acīm un prieku par sasniegto iet pie trenera un aizrautīgi nodarbojas ar kādu sporta veidu, pat nepretendējot uz starptautiskiem sasniegumiem, taču gūstot pozitīvas emocijas, vecāku, draugu un paziņu atzinību, pozitīvu pašnovērtējumu un labvēlīgu attieksmi pret sportu kopumā. Mūsdienās sporta psihologa iesaistīšana sportistu sagatavošanas procesā tiek uztverta ne tikai kā palīdzība atsevišķu problēmu risināšanā, bet arī kā psiholoģiskās sagatavošanas procesa daļa visā sportista karjeras laikā. Daudzi treneri arī paši rūpīgi seko savu sportistu ikdienas treniņu un sacensību procesam un sniedz psiholoģiska un psiholoģiski pedagoģiska rakstura padomus vai nepieciešamo atbalstu konkrētās situācijās. Tomēr šādam atbalstam ir arī savi apdraudējumi, —būdami iesaistīti treniņu procesu vadīšanā un ieinteresēti sportisko rezultātu straujākā izaugsmē, treneri var atrasties interešu konfliktā starp sportiskajiem mērķiem un psiholoģiskā atbalsta mērķiem. Turklāt arī pašiem treneriem ir nepieciešams psiholoģiskais atbalsts, jo ceļš uz sportisko mērķu sasniegšanu ir emocionālās spriedzes un dažādu nelabvēlīgu ietekmju pārpilns.
Sekas šādu spriedzes posmu ietekmē ilgi nav jāgaida, — tās var būt:
● impulsīva, spontāna, neadekvāta uzvedība;
● netaktisks, nekorekts dialogs;
● dažādu psiholoģisko uztveres barjeru veidošanās.
Tā rezultātā var ciest gan sportiskie, gan arī psiholoģiskā atbalsta mērķi. Tāpēc ir nepieciešams cilvēks no malas, speciālists — psihologs, kurš var palīdzēt saskarsmes subjektiem mainīt attieksmi, padarot to izprotošāku, tolerantāku gan attiecībā pret citiem, gan attiecībā pret sevi. Sportista psiholoģiskā atbalsta sistēma tiek veidota individuāli, aptverot visas būtiskākās sportista darbības jomas (treniņu procesu, sacensību darbību, sporta karjeras un individuālo dzīves problēmu risināšanu). Tajā var piedalīties daudzi speciālisti un, protams, arī pats sportists.
Visus psiholoģiskā atbalsta veidus nosacīti var iedalīt īstermiņa un ilgtermiņa atbalstos. Īstermiņa psiholoģiskais atbalsts ir realizēta psiholoģiskā palīdzība kādas konkrētas problēmas vai darbības posma krīzes pārvarēšanai. Ilgtermiņa psiholoģiskais atbalsts ir vispārīgu un speciālu psiholoģiskās palīdzības metožu un paņēmienu sistēma, kuru pielieto sporta treniņu un sacensību procesā no sportistu specializēšanās sākuma līdz aktīvo sporta gaitu noslēgumam.
KRĪZES
Jebkurš psiholoģiskais atbalsts tā vai citādi ir saistīts ar personības krīzes pārvarēšanu, kura radusies, risinot kaut kādas mentāla vai fiziska rakstura problēmas. Krīzes cilvēku dzīvē ir likumsakarīgas un neizbēgamas, un krīžu laikā personība var mainīties un pat kardināli transformēties. Jāatceras, ka izmaiņas skar gan fizisko ķermeni, gan arī garīgo attīstību.
Teorētiski ir daudzi visai nosacīti krīžu iedalījumi — iekšējās, ārējās, neirotiskās, attīstības, situatīvās. Krīžu veidi tiek klasificēti atbilstoši dažādiem kritērijiem: pēc to ietekmes spēka, dziļuma vai ilguma. Sporta psiholoģijā nozīmīgākās ir personības iekšējās krīzes (lēmumu pieņemšana, motīvu cīņa) un starppersonu krīzes (komunikācija, savstarpējās attieksmes).
Zinot to, ka, cilvēkam augot un attīstoties, tiek iegūtas jaunas zināšanas, prasmes, iemaņas un pieredze, ir likumsakarīgi, ka rodas jaunas vajadzības un jauni mērķi katrā nākamajā dzīves periodā. Treneru un sportistu personības krīzes ir jāuztver kā attīstības procesa daļa, jo jebkura krīze ir jauna pieredze, kura sevī ietver kādu jaunu attīstības impulsu, neraugoties uz to, ka cilvēkiem bieži vien ir raksturīgi vēlreiz un vēlreiz uzkāpt uz sava vecās pieredzes grābekļa.
Personīgā pieredze, kas balstās uz mūsu zināšanām un kompetenci, ir tā, kas nosaka, kā mēs tiekam galā ar īslaicīgajām (situatīvajām) krīzēm, kuras rada izteiktas emocionālās svārstības — tādas kā stress, frustrācija, afekti. Tās parasti ir atbildes uz ārējās vides kairinātājiem. No dzīves pieredzes zinām, ka no priekiem līdz asarām ir viens solis, un tas nozīmē, ka krīze var pienākt negaidot. Tā kā noteiktu situāciju ietekmētās krīzes var būt arī ilgstošākas, tās skar ne tikai cilvēka emocionālo reakciju sfēru, bet arī fizisko veselību, pašsajūtu un līdz arī to, — visas funkcionālās spējas, mainot iekšējos resursus, dzīves ritmu un arī pašu dzīvi. Piemēram, sportista vai trenera slimība pirms sacensībām, traucējot ierasto treniņu darbu, veido stresa situāciju, kad tiek pārbaudītas cilvēku zināšanas, prasmes un iemaņas tikt galā ar neplānotu problēmu. Savukārt, to sekmīgi atrisinot, uzkrājas jauna pieredze. Sportistu dzīvē dažādu psiholoģisko krīzi izraisošo situatīvo faktoru ir daudz — ekonomiskie (finansiālie lēmumi, naudas vai pabalstu reformas); sociālie (konflikti starp cilvēkiem, cilvēku agresivitāte, attiecību saspīlējums, kādu sportistam nozīmīgu cilvēku nāve) un pat meteoroloģiskie (krasas temperatūras izmaiņas, spēcīgi nokrišņi, vētras).
KO DARĪT KRĪZES SITUĀCIJĀ?
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka jebkurai problēmai ir nepieciešams pievērst uzmanību un šī uzmanība ir nepieciešama gan no pašu krīzē esošo cilvēku puses (pašiem pret sevi), gan no apkārtējo puses, kurai jābūt kvalitatīvi atšķirīgai (atbalstošai, pozitīvai, konstruktīvai, saudzējošai, rūpīgai). Otrkārt, jebkurai krīzes radītās problēmas risināšanai ir nepieciešams laiks, jo visu un uzreiz parasti atrisināt nevar. Adaptācijas procesi norit pakāpeniski, un tiem ir nepieciešama laikietilpīga un sistematizēta pieeja.
Treneriem, kuri strādā bērnu un jauniešu sportā, bieži nākas saskarties ar sportistu personības attīstības krīzēm:
● pirmā krīze nosacīti varētu veidoties sporta treniņu sākšanas posmā. Tā var izpausties īpaši spilgti tad, ja sakrīt ar bērna sākumskolas uzsākšanu, jo tā ir papildu slodze jaunā sportista organismam;
● otrā nopietnākā krīze ir pusaudžu vecumā (pubertātes periods — 11 līdz 13 gadu vecumā);
● trešā krīze ir pubertātes perioda beigās jauniešu vecuma posmā (apmēram 14 līdz 16 gadu vecumā), kad organisma augšanas tempi ir samazinājušies, bet augšana vēl turpinās. Jauniešu un junioru vecumā treniņu slodzes palielinās un tuvinās pieaugušo slodzēm to apjoma ziņā, bet vēl nav tik intensīvas kā profesionālajā sportā;
● ceturtā nopietnākā krīze ir pārejas posmā no jauniešu līmeņa sporta uz pieaugušo sportu, kad tiek pieņemts lēmums par sportošanu profesionālajā vai amatieru līmenī;
● sportiskās karjeras nobeiguma posms arī ir sava veida krīze, kad sportists vairs nespēj uzrādīt vajadzīgos rezultātus vai viņam samazinās motivācija trenēties un piedalīties sacensībās. Aktuālas ir arī tās sportista karjeras krīzes, kuras saistītas ar sportiskās darbības pārtraukumiem (piemēram, trauma vai diskvalifikācija).
Sporta trenera karjerā krīzes visbiežāk ir saistītas ar treniņu grupu maiņu. Treniņu grupai sasniedzot savu maksimumu un sportistam beidzot aktīvo sportošanu, tiek komplektētas jaunas treniņu grupas. Tas ir laika posms, kad treneris atskatās uz nostrādāto, izvērtē padarīto, analizē sevi un savus sportistus, veido turpmākās darbības projektus. Reizēm treneru pārdomas ir šaubu un nemiera pilnas gan par ieguldītā darba atbilstību sasniegtajiem rezultātiem, gan arī par nākotni. Piemēram, ja trenerim jāpieņem lēmums situācijā, kad atalgojums nav adekvāts ieguldītajam darbam, bet darbs tomēr sniedz profesionālo gandarījumu, veidojas nepieciešamība mainīt dzīves situāciju, jau iepriekš apzinoties, ka jebkurš lēmums būs saistīts ar nepatīkamiem emocionāliem pārdzīvojumiem.
Psihologam, strādājot sporta jomā, ir jāsaskaras ar emocionāli spēcīgām īslaicīgām krīzēm, kuras saistītas ar sportistu sacensību darbību, — tās ir pirmssacensību, sacensību un pēcsacensību krīzes un to veiksmīgai pārvarēšanai ir nepieciešama operatīva un saprotoša iejaukšanās.
Krīzes sportā skar arī sportistu ģimenes locekļus — visbiežāk jau vecākus, kuri vēro savu bērnu sporta gaitas un pārdzīvo tās kopā. Vecāki ir pirmie atbalstītāji sportista veiksmēs un neveiksmēs. Tātad katra sportista krīze kaut kādā viņa karjeras posmā vienlaikus var būt arī visas ģimenes krīze.
KRĪŽU SIMPTOMĀTIKA — PSIHOLOĢISKĀS UN FIZIOLOĢISKĀS IZPAUSMES
Runājot par personības krīžu psiholoģiskajām izpausmēm, vispirms jāpievērš uzmanība tām izpausmēm, kuras liecina par apziņas stāvokli, — darbības paškontrolei, pienākuma apziņai, loģiskumam, valodas saturīgumam un jēdzienu pielietošanas kontekstam. Bieži vien nenoturīga uzmanība, koncentrēšanās grūtības, izklaidība, grūta uzmanības pārslēgšanās vai vainas apziņa norāda uz kādas problēmas spēcīgu ietekmi.
Svarīgu informāciju sniedz izmaiņas intelektuālajās (kognitīvajās) funkcijās — uztverē, atmiņā, domāšanā un iztēlē. Par krīzes esamību var signalizēt kā neadekvāta uztvere, tā arī atmiņas pavājināšanās un domāšanas traucējumi — pavājināta abstraktā domāšana, lēnākas domāšanas operācijas, ierobežotāka un juceklīgāka loģiskā domāšana, fantāzijas, sapņainība, aizmāršība, apjukums, dezorientācija (sevišķi, — laikā un telpā), grūtības rēķināt, grūtības vispārināt, grūtības pieņemt lēmumus un risināt problēmas.
Gribas un emocionālās sfēras raksturīgākās izmaiņas krīzēs ir: gribas vājums, grūtības lēmumu pieņemšanā, bezmērķība, motivācijas trūkums, slinkums, inertums, nomākts depresīvs garastāvoklis, vilšanās, aizvainojums, skumjas, bēdas, grūtsirdība, bezcerības un bezspēcības izjūta, bailes, nemiers, iekšēja trauksmes izjūta, stress, vainas izjūta, zaudējuma, izolētības un pamestības izjūta, dažreiz — drudžaina impulsivitāte un paaugstināts jūtīgums.
Īpaši spilgti krīzes iezīmējas attieksmes maiņās — gan pret sevi, gan citiem. Attieksmes maiņa pret sevi visbiežāk ir saistīta ar vienaldzību, nerūpēšanos par savu ārējo izskatu, paviršību personīgajā higiēnā, interešu mazināšanos, vienaldzību attiecībā pret savu panākumu gūšanas iespējamību. Var parādīties kaitīgie ieradumi, kas saistīti ar tabakas, alkohola vai narkotiku lietošanu, kā arī aizraušanos ar azartspēlēm vai datorspēlēm.
Attieksmes maiņā pret citiem dominē komunikācijas izmaiņas — vienaldzīgums pret paziņām, draugiem, vēlme ierobežot kontaktus ar citiem vai noslēpties, mazrunīgums, klusēšana, distancēšanās, izvairīšanās, noslēgtība, dažreiz — agresivitāte un dusmas.
Fizioloģiskās izpausmes. Personības krīzēs mainās centrālās nervu sistēmas uzbudinājuma un kavēšanas procesu līdzsvars — izmainās sajūtu slieksnis; cilvēks jūtas izteikti uzbudināts vai kavēts daudz biežāk nekā agrāk: parādās impulsivitāte, nepacietība, agresivitāte, dažādas afektīvas reakcijas. Raksturīgi ir arī miega traucējumi — bezmiegs, grūtības iemigt vai pamosties, nepietiekamas atpūtas izjūta pēc miega, pārmērīgi ilga gulēšana bez pilnvērtīga miega. Sportisti bieži sūdzas par galvassāpēm, reiboņiem, nervozitāti, nespēju nomierināties pēc uztraukuma vai pat ģībšanu. Sasprindzinājums parādās arī neverbālās reakcijās — žestikulācijā un sejas mīmikā, pārmērīgi skaļā vai — tieši pretēji — klusā runā, acu skatiena izmaiņās.
Pamatojoties uz psihosomatisko saikni, jūtami mainās cilvēka fizioloģisko sistēmu darbība un pašsajūta kopumā:
● veidojas izteikta noguruma pazīmes — apgrūtinātas kustības, muskuļu sāpes, kustību koordinācijas traucējumi, īpaša jūtība pret vidi, enerģijas trūkums, pazemināts tonuss, fiziskā vājuma izjūta;
● parādās drebuļi, salšanas izjūtas vai pārmērīga svīšana normālā gaisa temperatūrā;
● elpošana kļūst neritmiska — biežāka, seklāka, parādās elpas trūkums, grūtības elpot: kļūst sausa mute un lūpas;
● vērojama paātrināta vai neritmiska sirdsdarbība, ir sūdzības par nepatīkamām vai durošām sāpēm sirdī, paaugstinās vai pazeminās asinsspiediens;
● ir gremošanas sistēmas darbības traucējumi (vemšana, slikta dūša, šķidra vēdera izeja, apetītes palielināšanās vai zudums), vērojama ķermeņa svara maiņa.
Dažu pazīmju esamība vēl nebūt nenozīmē, ka ir nopietna krīze un krīzē nav obligāti jābūt visām šīm pazīmēm, tomēr atsevišķas pazīmes var norādīt uz iespējamu nopietnāku krīzes sākšanos vai arī uz īslaicīgu nelielu krīzi. Tālāk jau daudz būs atkarīgs no personības individuālajām adaptēšanās spējām.
PSIHOLOĢISKAIS ATBALSTS UN PROBLĒMU KARTE
Jebkura psiholoģiskā atbalsta pamatā vispirms ir sakārtota apkārtējā vide un darba organizācija. Tāpēc jebkuram trenerim periodiski ieteicams savās domās pievērsties tiem faktoriem, kas sekmē optimālu psiholoģisko klimatu.
Daži psiholoģiskā atbalsta ieteikumi treneriem:
Iedvesmojot sportistus, rūpējieties par treniņu vietu, jo tā rada pozitīvu attieksmi pret treniņu darbu!
Nodrošiniet apkārtējos apstākļus tā, lai treniņu procesā samazinātos uzmanības novēršanas iespējas!
Dažādojiet treniņu līdzekļus un vingrinājumu izpildes nosacījumus, sekmējot iemaņu nostiprināšanu!
Nodrošiniet izpildījuma vizualizāciju, — labs demonstrējums uzlabo uztveri!
Pievērsiet īpašu uzmanību zināšanām un prasmēm, — regulāri paskaidrojumi, īsi un saprotami!
Uzslavējiet vispirms par piepūli un veiksmīgi paveiktu darbu un tikai pēc tam — par rezultātu!
Labojot kļūdas, izmantojiet pozitīvo attieksmi (emocijas) — „Hamburgera princips”!
Uzslavējiet tikai patiesi — vispirms par attieksmi un, ja neveicas, izrādiet sapratni!
Pievērsiet uzmanību sīkumiem, ne tikai verbālajai izpratnei, bet arī neverbālajai!
Plānojot rezultātus, izvērtējiet reālās cerības tos sasniegt!
Šis saraksts ir tikai piemērs, kuru varētu papildināt, mainīt vai citādi formulēt. Treneri šos ieteikumus lielākoties jau zina, bet ir jautājums: „Vai viņi tos ievēro?” Varbūt ir kādi faktori, apstākļi, kas traucē tos ievērot? Ja tā, ir jāiesaista speciālisti, kuri varētu palīdzēt.
Problēmu risināšanai un uzskatāmākai analīzei ieteicams izvēlēties strukturētu sportista problēmu izklāstu. Piemēram, var izvēlēties problēmu karti, kurā var koriģēt aktuālāko problēmu pierakstu katram sportistam. Problēmu kartē var arī sniegt konkrētās problēmas izvērtējumu, pievienojot aili ar izpausmes raksturojumiem — „Ļoti bieži”, „Bieži”, „Dažreiz”, „Reti”, „Nekad”. Līdzīgā veidā katrs var strukturēt savu problēmu karti, balstoties uz individuālo pašvērtējumu.
Cilvēku pašizjūta, jeb iekšējā pasaule, neraugoties uz objektīvās realitātes esamību, tomēr vairāk ir subjektīva. Dzīvē bieži mijas veiksmju un zaudējumu mirkļi, kurus vajadzētu pēc iespējas ātrāk aizmirst. Zaudējumus atmiņā vajadzētu paturēt tikai kā vērtīgu pieredzi. Katram no mums — gan treneriem, gan sportistiem ir savi apziņas resursi, kuri dažādu iemeslu dēļ ir ierobežoti konkrētā laikā un telpā. Tāpēc, lai pēc iespējas objektīvāk spētu apzināties aktuāli nepieciešamo informāciju vai kādas problēmas sākotnējos cēloņus, jāveido konstruktīva pieeja problēmām, — jāveic iekšējā inventarizācija, jāsakārto domas: varbūt uz mirkli jāapstājas, jānomierinās un jāatpūšas. Domu sakārtošanu sekmē arī kārtība savā apkārtējā vidē. Dažkārt lieti noder sākt ar elementārām lietām — sakārtot savas drēbes, grāmatas, istabu, virtuvi; turēt kārtībā savu auto vai piemājas dārzu; pārdomāt iepirkumu veikšanu veikalā vai saplānot dienas darbus. Dažkārt mēs rīkojamies impulsīvi, sasteigti un veidojam ap sevi vidi, kurā viss atrodas kaut kur, bet ne zināmās vietās; kurā trūkst laika sev un saviem līdzcilvēkiem; turpretī citreiz laika ir pārmēru daudz, un cilvēks sāk domāt, — kā to jebkādā veidā aizpildīt.
Mūsu aktivitāti lielā mērā nosaka mūsu vajadzības un tās var būt pietiekoši ambiciozas, ar zināmu maksimālisma piedevu. Bieži vien cilvēku iztēlē jau zemapziņā tiek veikta vēlamā uzdošana par esošo, pašu par sevi saprotamu, jo tā ir jābūt. Taču tās var būt tikai ilūzijas un bez pienācīgas realitātes analīzes var sagādāt rūgtu vilšanos nākotnē. Pārliecība mijas ar šaubām par darbības jēgu un esošās dzīves jēgu; tiek zaudēta un atkal atgūta ticība saviem spēkiem, bet tā visa pamatā taču ir mūsu daļēji apzinātā attieksme. Piemēram, nelielu subjektīvi izjustu zaudējumu rezultātā, domās atgriežoties pie tiem vēlreiz un vēlreiz, var veidoties tukšuma un bezspēcības izjūta, kas ar laiku pāriet hroniskā psihiskā un fiziskā noguruma izjūtā. Savukārt ilgstošs nomākts emocionālais stāvoklis rada grūtības koncentrēties izvirzīto uzdevumu veikšanai un atkārtoti apstiprina cilvēka nespēju sekmīgi veikt iecerēto. Šādā situācijā būtu nepieciešams līdzcilvēku atbalsts — pozitīvs dialogs, kas sekmētu pašapziņas un emocionālā tonusa paaugstināšanos, taču ikdienā nereti sastopamies ar nevēlēšanos iedziļināties cita cilvēka problēmās vai ar tādu attieksmi, kas jau sākotnēji ir negatīva, destruktīva, kritiska, nosodoša, ignorējoša un tieši vai netieši pazemo otru cilvēku, mazinot viņa ticību saviem spēkiem.
Kā risināt sasāpējušos jautājumus, pirms tie cilvēka ikdienu nav pārvērtuši par bēdu ieleju?
Vispirms būtu svarīgs pozitīvs, atbalstošs dialogs ar daudzu atvērto jautājumu (Kas? Kad? Kur? Ko? Kā? Kāpēc?) analīzi. Ja ir tēmas, par kurām vienmēr vēlamies runāt vai tieši otrādi, — tēmas, no kurām izvairāmies, tas droši vien ir pašas personības attieksmes jautājums un tieši attieksmes veidošanās būtu jāpārdomā. Ir svarīgi izprast un interpretēt konstruktīvās un destruktīvās uzvedības izpausmes, sekmēt adekvāta pašvērtējuma veidošanas iemaņas, kā arī attīstīt pozitīvisma tendences citu vērtēšanā un pašvērtējumā, pieņemot pasauli šeit un tagad tādu, kāda tā ir (bez radikālisma, absolūtisma, maksimālisma vai kāda objekta idealizēšanas). Būtiski ir arī mēģināt pakāpeniski konkrētā dzīves posmā apzināt un mainīt to, kas objektīvi ir pa spēkam, piemēram, attieksmi pret neveiksmēm. Sportisko rezultātu sasniegšanā ir jārēķinās ar zināmu neveiksmju daudzumu un kādu regresijas posmu — būs arī divi soļi uz priekšu, un viens — atpakaļ. Solis atpakaļ ir tad, ja nākas izjust spēku izsīkumu, nogurumu, bezspēcību; ja rodas kļūdas neuzmanības vai negatīvu pārdzīvojumu dēļ. Bet — dzīve turpinās, un pienāk arī progresa laiks, kad ir ātrāka atjaunošanās pēc slodzes, svaiguma sajūta, laba pašsajūta, labas darbspējas, viss padodas viegli; tas ir laiks, kad pacietīgi veiktais ikdienas darbs nes savus augļus. Tie ir divi soļi uz priekšu, tas ir ieguldītais darbs, kuru pavada centība, cerība, pārliecība, ticība, neatlaidība, mērķtiecība.
Pozitīvisma attieksmes veidošanā katram no mums ir savi iekšējie resursi un spējas pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir — ar konkrētiem tajā esošajiem cilvēkiem un savu psihoemocionālo iespēju robežām. Katram ir savas vajadzības un subjektīvais vērtējuma diapazons patīkamām vai nepatīkamām lietām, kas nosaka mūsu pašu pozitīvisma robežas. Pozitīvisms šajā gadījumā saistās ar sapratnes izteikšanu, atsaucību, iejūtību, ar gatavību uzklausīt, uztraukuma gadījumā — arī mierināt, samazinot pretenziju līmeni vismaz uz laiku. Tomēr pozitīva attieksme ne vienmēr ietver mierinājumu un spriedzes mazināšanu. Tā jāorientē uz konstruktīvismu, un sportā tā var ietvert arī atbalstošu agresivitāti, kas sekmē sportista resursu mobilizēšanu un koncentrēšanos noteiktu mērķu sasniegšanai.
Atbalsts ir īpaši nozīmīgs paaugstinātas treniņu slodzes posmos, kad jāpārvar ilgu treniņu stundu laikā izveidojies nogurums, pretojoties vēlmei līksmi pavadīt laiku kopā ar draugiem vai nodoties kādām izklaidēm. Ir jāsaprot, ka visas vēlmes nevarēs apmierināt, tomēr laiks jāsakārto tā, lai būtu iespējama arī ar treniņu procesu nesaistītu interešu apmierināšana. Šīs intereses pastiprina jaunības maksimālisms un dinamisks psihoemocionālais fons, un tad izteikti nepieciešams ir ne tikai trenera un psihologa atbalsts, bet vispirms jau — vecāku un draugu iejūtība un sapratne. Ja sportam tiek veltīts pietiekami daudz laika (ilgas ikdienas treniņu stundas un piedalīšanās sacensībās), ir nepieciešama stingra pašdisciplīna, lai rezultatīvu darbību sportā apvienotu arī citām sociālajām aktivitātēm.
Daži patstāvīgi veicami uzdevumi pozitīvisma profilaksei grūtos dzīves brīžos, — kad viss ir piegriezies:
Atslogo savu ikdienu!
Dari to, kas tev palielina enerģiju!
Ēd regulāri, lieto pietiekami daudz šķidruma!
Ierosini draugiem darīt kaut ko — kopā klausīties mūziku, doties pastaigā!
Nodrošini ķermeņa fizisko komfortu — sāc ar pilnvērtīgu miegu!
Dari to, kas nomierina, sagādā gandarījumu un iedvesmu!
Nodrošini sev iespēju izrunāties ar cilvēkiem — emocionāli tas ir svarīgi!
Samazini fiziskās un emocionālās slodzes apjomu un intensitāti!
Veic vieglas fiziskas aktivitātes — neaizmirsti par pastaigām svaigā gaisā un emocionāli patīkamā vidē!
Ja tu patiesi kaut ko gribi, — visu augstāko mērķu sasniegšana ir iespējama! Tomēr patiesība ir arī Marka Tvena vārdos: „Uzkāpjot panākumu virsotnē, var izrādīties, ka tur vairs nav neviena drauga.”
Pēteris EGLE
INFORMĀCIJAS AVOTI

1. Ābele A. Sporta psiholoģijas pamati. Rīga: RAKA, 2009. 288 lpp.
2. Breitberga N. Ceļš uz emocionālo veselību. Rīga: Avots, 2011. 128 lpp.
3. Burton D., Raedeke T. D. Sport Psychology for Coaches. Human Kinetics, 2008. 290 pp.
4. Siņeļņikovs V., Slobodčikovs S. Kā iemācīties mīlēt sevi. Rīga: Sol Vita, 2006. 220 lpp.
5. Leith L. M. The Psychology of Coaching Team Sports. Toronto: Sports Books Publisher, 2003. 214 pp.
6. Utināns A. DNS, matrice un cilvēka uzvedība. Rīga: Medicīnas apgāds, 2008. 424 lpp.
7. Utināns A. Cilvēka psihe. Rīga: Alise — T, 2005. 568 lpp.
8. Veinbergs R. S. Psiholoģiskā priekšrocība. Rīga: Z. Jansone-Ivanova, 2000. 208 lpp.
9. Volkovs A. Dzīves psiholoģija un mistika. Rīga: Jumava, 2008. 368 lpp.
10. Ильин. Е. Мотивы и мотивация. С-Пб: Питер, 2000. 512 с.
11. Родионов А. Психология физического воспитания и спорта. Москва: Мир, 2004. 570 с.

Avots pieder: http://www.sporto.lv/raksts/psihologiskais_atbalsts_sportistiem


Pirkumu grozs