Inga Melberga, «Sarunas»

2007. piektdiena 27. jūlijs 00:02

Čigāni ir spējuši saglabāt savdabīgu kultūru un tradīcijas, kas diezgan maz ir ietekmējušās un sajaukušās ar citu tautu dzīvesveidu. Piemēram, dažādi ierobežojumi attiecas ne tikai uz čigānu svinību tradīcijām, bet skar arī ārējo izskatu pēc kāzām.

Čigāniete vairs nedrīkst staigāt izlaistiem matiem un basām kājām, apģērbam pilnībā jānosedz ķermenis, bet galvā jābūt lakatam. Vīriešiem gan viss atļauts, sievu viņi ciena, taču uzskata par savu īpašumu. Vēl mūsdienu čigānu ģimenēs visos svarīgos jautājumos sieva prasa vīram atļauju. Taču vīra pienākums ir sievu par paklausību atalgot ar izpalīdzību un materiālu nodrošinājumu, kā arī laipnu izturēšanos — skandāli un kautiņi nav ierasti čigānu ģimenēs, pat nabadzīgās ne.

Čigāni ļoti mīl bērnus un visur dodas kopā ar ģimeni. Ja kāds čigānbērns zaudē vecākus, viņu pieņem audzināšanā radi, lai cik nabadzīgi tie paši būtu. Reti ir tādi gadījumi, kad bērns paliek bez ģimenes vai nonāk bērnunamā. Arī ceļojot vai dodoties tirgoties, bērnus parasti ņem līdzi.

«Mūsu mājā sanāca čigāni. Liela verdze čigānu! Citi braukšus, citi jāšus. Zirgiem sprādzes un ridzes vien spīdēja. Bet pašiem čigāniem nebij nevienam labu svārku mugurā. Čigānietēm bij zaļas sedzenes, citai zem sedzenes bij mazs bērns, citai lielas kules pār pleciem, kur putraimus, miltus un gaļu iebērt un iebāzt,» rakstīja Doku Atis stāstā «Mans dzīves rīts».

Arī bērni tā tiek audzināti, lai viens otru aizstāvētu. Ja meitene grib doties uz balli vai kādu saviesīgu pasākumu, viņa nedrīkst iet viena — viņa noteikti jāpavada brālim vai brālēnam. Daudzās ģimenēs joprojām tiek stingri ievērotas senas čigānu tradīcijas, piemēram, čigānietes nedrīkst staigāt biksēs un nav iedomājams, ka sievietei būtu īsi mati. Sievietes apģērbam jābūt garam, pāri celim, ja īsāks, tas ir nepiedienīgi. Čigānietēm patīk krāšņas drēbes, zelta rotaslietas, gredzeni, auskari.

Droši vien nevienam nav palicis nepamanīts, ka čigāni uzkrītoši daudz pīpē. Arī čigānietes. Šis netikums arī ir sena paraža — ja citām tautām pīpe bija vīriešu laika kavēklis, čigānietēm tā nebija nekas svešs. Slepeni pīpē jaunas meitenes, bet veca sieva ar pīpi — tas jau izskatās pat lepni.

Kaisle dziesmā un dejā

Blakus praktiskajam ikdienas solim čigānu dabas neatņemama sastāvdaļa ir mūzika. Senas čigānu dziesmas, smeldzīgas romances, ģitāras skaņas... Savulaik uzstāšanās muzicējot bija viens no čigānu peļņas avotiem, arī mūsdienās čigānu mūzika nav aizmirsta un gūst popularitāti visā pasaulē — slavenie Gorans Bregovičs, Gipsy Kings u.c. Kas gan ir šīs apburošās mūzikas apbrīnas objekts, galvenā tēma, sāpe un laime? Protams, sieviete!

Mirdzošām kā zvaigznes, lielām acīm,

Matiem melniem, viļņainiem kā strauts,

Un ar bērnu rokās, un ar vecām kārtīm

Tavu tēlu gleznojuši daudz.

(K. Rudeviča dzejolis «Čigāniete»)

Gadās, ja vecāku griba vai citi apstākļi šķir iemīlējušos pāri, bieži vien jaunieši aizbēg no ģimenēm un sāk jaunu dzīvi svešumā, kur neviens viņus nepazīst. Tāpat kā daudzām citām kultūrām, arī čigāniem jūtu dzīvē nākas piekāpties naudas priekšā, doties karā, peļņā svešumā... Komponists J. Štrauss čigānu emocionālos piedzīvojumus atainojis operetē Čigānu barons. Arī kaislīgā, skaistā deja flamenko, kas savaldzinājusi arī mūsu — atturīgo un smagnējo latviešu — sirdis, ir čigānu nacionālā deja, kas izaugusi no čigānu dziesmas ģitāras mūzikas pavadījumā. Tās nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda flamma — uguns. Strauji ritmi, krāšņi tērpi — tajā visā ir kas pārlaicīgs un maģisks.

Pārdabiskajam liela nozīme ir čigānu mitoloģijā. Pasakas, teikas un ticējumi vēsta par spokiem, burvestībām, mirušo augšāmcelšanos, mistiskiem spēkiem, kas ietekmē un maina cilvēka dzīvi. Čigāni dzīvo saskaņā ar dabu, mīl tās neatkarību, pavarda vietā — ugunskura siltumu, straujus zirgus. Iespējams, tieši viņu neiekļaušanās sabiedrības normās un autsaideru statuss citiem šķiet biedējošs un, kā jau nesaprastajam un noslēpumainajam, čigāniem tiek piedēvētas pārdabiskas spējas. Kaut gan katrai tautai senatnē ir bijuši savi maģijas rituāli un buramvārdi, tieši čigāniem sevišķi raksturīga nākotnes paredzēšana, zīlēšana. Ar to nodarbojās tieši čigānietes. 

Čigānu kultūras mantojums no paaudzes paaudzē pārgājis galvenokārt mutvārdu ceļā. Vienotas rakstības čigāniem nav, tie parasti pieņem tās tautas rakstību, kuras valstī tie dzīvo. Arī valoda atšķiras — čigānu valodai dažādos reģionos ir atšķirīgi dialekti.

Mūsdienās daudzi čigāni ir asimilējušies, daudzas tradīcijas ir sajaukušās, tie ir saprecējušies ar vietējiem iedzīvotājiem un sevi par čigāniem vairs neuzskata. Arī sliktā slava, kas čigāniem tiek piedēvēta joprojām — kā zagļiem, krāpniekiem un sliņķiem —, daudziem liek atteikties no savas tautības atzīšanas. Taču lai kādas būtu vēstures peripetijas, vislabāk par kādu tautu liecina tās tradīcijas un folklora. Čigāniem ir sakāmvārds: «Novēli savam kaimiņam vienu govi, un Dievs tev dos divas!»

Avots: http://www.tvnet.lv/apollo/arhivs/360241-ciganu_dzive_galvenais_gimene