Kultūras determinisms

 

Vienpusīgums un redzesloka šaurība – pazīstamas neirotisma iezīmes.
K.G.Jungs
Visi zina, ka kultūras antropoloģija pēta kultūru.
 Taču neviens precīzi nezina, kas ir kultūra.
K.Gīrcs
Turpmākās impērijas būs apziņas impērijas.
V.Čerčils





Eiropā latīņu vārds “cultura” līdz XX gs. bija sastopams filosofiskajā leksikonā, un jaunajos laikos tas piedzīvoja kā metaforizāciju, tā metaforiskuma zaudēšanu.
   Vispirms kultūras vārdu lietoja kā metaforu, kultūru kā zemes apstrādāšanu un kultivēšanu attiecinot arī uz garīgajām parādībām. Šajā ziņā populārs piemērs ir angļu filosofa F.Bēkona  kultūras salīdzinājums ar prāta apmēslošanu.Vēsturiski pirmais “plurālistiskojās” civilizācijas jēdziens. Franču zinātnieks Lusjēns Fevrs XX.gs. sākumā noskaidroja, ka daudzskaitlī civilizācijas jēdzienu pirmais lietoja franču rakstnieks P.S.Ballanšs 1819.gadā.L.Fevrs citē franču vēsturnieka F.P.G.Gizo viedokli, kurš uzskatīja, ka katrai tautai ir sava civilizācija (t.i., kultūra) un eksistē tādas tautu saimes kā eiropiešu civilizācija.   Atziņa par „kultūru daudzskaitliskumu”, bez kā nav iedomājama XX gs. kultūras pašapziņa un kultūrfilosofiskā doma, pakāpeniski radās un izvērtās tikai XIX gs. visai komplicētu sociokulturālo izmaiņu rezultātā. XIX gs. un daļēji arī XX gs. zinātniskās izpētes centrā pārsvarā bija t.s. pirmatnējās un primitīvās kultūras. Eiropas antropologi, etnogrāfi, etnologi galvenokārt pievērsās Austrālijas, Āfrikas, Amerikas, Āzijas pamatiedzīvotāju eksotiskajai mitoloģijai, folklorai, etnogrāfijai. angļu etnogrāfa Eduarda Barneta Tailora fundamentālo darbu “Pirmatnējā kultūra”(1871), kas arī mūsdienās ietilpst kulturoloģiskās literatūras klasikā.

   Tailors kultūras un civilizācijas jēdzienu lietoja sinonīmiski. Viņaprāt kultūra jeb civilizācija sastāv no divām daļām – garīgās kultūras un materiālās kultūras. Primārā esot garīgā kultūra, bez kuras nevar pastāvēt materiālā kultūra. Kultūras jeb civilizācijas definīcijā Tailors nosauca tos garīgos kompenentus, no kuriem sastāv kultūras veselums. Tādi komponenti esot zināšanas, ticējumi, māksla, tikumība, likumi, paražas un citas cilvēku spējas un ieradumi.
   XX gs. saglabājās intereses par t.s. pirmatnējām kultūrām un to tipoloģiju. Taču kopumā XX gs. manāmi pieauga teorētiskās prasības. Gadsimta beigās sāka nostiprināties viedoklis, ka kulturoloģijai kā patstāvīgai zinātnei kultūru vispār ir jācenšas interpretēt tikai no teorētiskā viedokļa, balstoties uz citu zinātnisko disciplīnu empīrisko pētījumu rezultātiem.
   1959.gadā plašu rakstu “Kultūras jēdziens” publicēja viena no vislielākajām autioritātēm kulturoloģijā amerikāņu zinātnieks Leslijs Vaits. Viņš centās pārvarēt antropoloģijā un etnoloģijā izplatīto viedokli, ka materiālie priekšmeti neietilpst kultūrā, jo tajā varot ietilpt tikai garīgās izpausmes – idejas, garīgas abstrakcijas u.tml. L.Vaits turpretī kultūras būtību saskatīja vienīgi cilvēkam piemītošajā spējā piešķirt noteiktu simbolisko jēgu ne tikai garīgajām izpausmēm, bet arī darbībai un priekšmetiem. Kultūrā tāpat ietilpst cilvēka spēja uztvert un izprast simboliskās izpausmes komunikācijas procesā. L.Vaita ieskatā simboliskā jēga var būt idejām, ticējumiem, jūtām, attieksmei, uzvedībai, paražām, tiesiskajām normām, mākslas darbiem, valodai, darba instrumentiem, tehnoloģiskajām iekārtām, ornamentiem, saimniecības priekšmetiem u.c.
   Mūsdienās strauji nostiprinās viedoklis, ka kultūrā ietilpst tas viss, kas ir cilvēka radīts un atrodas starp cilvēku un dabu. Kultūra ir “otrā daba” (J.V.Gēte) – cilvēka radītā daba, bez kuras nav iespējama sabiedrības pastāvēšana. Tādējādi kultūras saturs patiesībā ir maksimalizēts līdz galējai robežai, jo kultūrā faktiski ietilpst viss – gan tā dēvētā garīgā, gan materiālā kultūra.   Zinātniskajā literatūrā ir sastopama sekojošā kultūras definīcija: kultūra ir cilvēciskās darbības, uzvedības un saskarsmes superbioloģisko programmu sistēma, kas nodrošina sociālās dzīves pastāvēšanu un pilnveidošanos. Darbības, uzvedības un saskarsmes superbioloģiskās (t.i., virs-, pārbioloģiskās) programmas izpaužas zināšanu, normu, iemaņu, ideālu, paraugu, ideju, hipotēžu, ticējumu, mērķu, vērtību jomā un kopumā veido vēsturiski uzkrātu sociālo pieredzi. Kultūra izpaužas sabiedriskās dzīves visās jomās, un nav tāda sabiedriskās dzīves fenomena, kas nebūtu saistīts ar kultūru.
   Kultūru mēdz salīdzināt ar ģenētiskajiem kodiem. Kultūra sabiedrībā ir tas pats, kas ģenētiskie kodi bioloģiskajos organismos, nodrošinot to funkcionēšanas daudzveidību. Kultūras “ģenētiskie kodi” ir cilvēciskās darbības, uzvedības un saskarsmes superbioloģiskās programmas, kuras apkopo sociālo pieredzi un nosaka cilvēka katru soli sabiedriskajā dzīvē. Tādējādi faktiski var teikt, ka cilvēka esamību nosaka ne tikai bioloģiskie, ģenētiskie kodi, bet arī superbioloģiskie kultūras kodi.
  Interesanti ir priekšlikumi par jaunas zinātnes – kultūrģenētikas – nepieciešamību, kura nodarbotos ar kultūras pārmantošanas likumu un likumsakarību izpēti analoģiski kā tas notiek bioģenētikā ar cilvēka gēnu izpēti. No iepriekšējām paaudzēm cilvēks manto ne tikai bioloģiskos gēnus, bet arī kultūras gēnus, par kuru funkcionēšanas nosacījumiem varētu visu izzināt kultūrģenētika.   Kultūras izpratnes, kultūras jēdziena vēsturiskajā attīstībā līdz šim vienmēr ir bijusi zināma iekšējā loģika. Doma virzījās no konkrēti empīriskā materiāla apguves uz abstrakti visaptverošu garīgo konstrukciju. Vispirms kultūrā iekļāva cilvēka paveikto; bija laiks, kad, runājot par kultūru, lietoja metaforiski tēlainus apzīmējumus un fiksēja kultūras atsevišķas iezīmes, funkcijas, izpausmes. Tagad kultūras jēdzienā priekšplānā ir cilvēka aktivitāte (darbība, uzvedība, saskarsme), pateicoties kurai rodas pāri dabai stāvoša cilvēciskās esamības sfēra – mākslīga, abstrakti visaptveroša, pretstatā dabiskajam un dabai. Cilvēka dzīve tādējādi virzās divās sfērās – dabas un kultūras.
   Tagad, liekas, vienīgi latvieši nezina, ka jēdzienu „kulturoloģija” pirmais lietoja Rīgā dzimušais Nobela prēmijas laureāts ķīmijā Vilhelms Ostvalds
Sociālā antropoloģija izmanto socioloģijas metodiskās konstrukcijas. Kultūras antropoloģija izmanto vēstures un psiholoģijas zinātniski metodisko pieeju. Gan sociālajā, gan kultūras antropoloģijā dominē empīriski un faktoloģiski aprakstošā pieeja, kas izziņas procesā vienmēr sevi attaisnos un būs nepieciešamība.
Pirms „kulturoloģiskās revolūcijas” valdīja naturālistiskais cilvēka uzvedības izskaidrojums bioloģijā, psiholoģijā, socioloģijā. Minētajās zinātnēs cilvēka uzvedību izskaidroja, ņemot vērā viņa fizisko tipu, domāšanas īpatnības, sociālās mijietekmes. Cilvēks bija iemesls, kultūra – sekas. Turpretī kulturoloģija atzīst, ka cilvēki attiecīgi uzvedās tāpēc, ka ir audzināti saskaņā ar noteiktām kultūras tradīcijām. Tautas uzvedība ir jāizskaidro nevis atkarībā no tās fiziskā tipa, ģenētiskā koda, idejām, velmēm, bet gan atkarībā no kultūras tradīcijām. Tautas uzvedība ir attiecīgās tautas kultūras funkcija. Pie tam kultūra pati sevi nosaka, jo kultūra ir pašregulējoša sistēma un patstāvīgs process, kura laikā kultūras īpašības savstarpējās mijiedarbības rezultātā veido jaunas kombinācijas, savienojumus u.tml.
   L.Vaits apcerē „Kulturoloģija” raksta par antropocentrisko pieeju. Antropoloģija ir opozīcijā kulturoloģijai un pretendē uz primāro lomu tāpēc, ka balstās uz senu un dziļi iesakņotu filosofisko tradīciju – antropomorfismu un antropocentrismu. Cilvēks tiek uzlūkots par sākotnēji svarīgāko dzinējspēku un visa sākumu. Cilvēku mēdz uzskatīt par kultūras avotu. L.Vaits paskaidro, ka antropoloģiskā koncepcija atsaucās uz faktu, ka vienīgi cilvēka uzvedība nebalstās uz bioloģisko orgānu attiecīgajām funkcijām, kā tas ir ar citām dzīvajām būtnēm – haizivīm, pīlēm u.c. Cilvēks dzīvo starp dažādiem simboliem, un cilvēka radītos institūtus ir jāskaidro kultūras terminos /13/.
   L.Vaits oriģināli formulēja kultūras jēdzienu, kulturoloģijas priekšmetu, ierosināja galveno pētniecisko metodi – sistēmisko pieeju, taču kulturoloģija savu „zvaigžņu stundu” XX gs. beigās piedzīvoja nevis ASV, bet gan Krievijā, Baltkrievijā /14/. Tas tāpēc, ka PSRS jau 60.gados parādījās zinātniskie darbi ar izteiktu kulturoloģisko ievirzi
 Pētot kultūru, svarīgi ir vienmēr atcerēties par kultūras vienotību. Cilvēka darbībai informācijas sagatavošanā, vākšanā un glabāšanā piemīt savstarpējā saistība. Kultūrā nav izolētas zīmju sistēmas, kaut gan atsevišķas zīmju sistēmas var aplūkot relatīvi patstāvīgi un tādējādi veidojas semiotiskā cikla nosacīti autonomu zinātņu sērija. 
Tēzēs kultūra tiek pretstatīta „ne-kultūrai”, tā apzīmējot kultūras ārējo vidi. Katrā kultūrā pastāv sevis pretstatīšana „ne-kultūrai”. Turklāt šīs pretstatīšanas veids un principi ir atkarīgi no attiecīgās kultūras iezīmēm. Piemēram, no informācijas organizācijas sabiedrībā. Ne velti XX gs. informācijas teorija esot tik populāra. Kultūrai „ne-kultura” ir vajadzīga, jo viens no kultūras mehānismiem ir ārējo vidi pārvērst iekšējā vidē, deorganizāciju (entropiju) – organizācijā, haosu (civilizāciju) – kultūrā, entropiju - informācijā u.tml. Katram kultūras vēsturiskajam tipam atbilst savs „ne-kultūras” tips. Kultūra tiecas pakļaut visu „ne-kultūru”, taču XX gs. kultūras paplašināšanās telpiskās rezerves jau bija izsmeltas, jo planētas visu ģeogrāfisko vidi jau pārklāja kultūra. Tā kā kultūra nevar funkcionēt bez mijiedarbības ar savu ārējo vidi, XX gs. šī ārējā vide tika atrasta jaunā sfērā – zemapziņas problemātikā, jo zemapziņas problemātika ne tik lielā mērā ir atklājums kā speciāli apzināts veidojums.
   Starpdisciplinārās intereses, binārā aprakstošā metode, kultūras duālistiskais modelis zaudēja jēgu vēlāk – 80.gados. Metaforisko apzīmējumu fana J.Lotmana pēdējā grāmata saucās „Kultūra un sprādziens”. Tajā dominē saruna par kultūras dinamiku, atvērtību, neprognozējamību. Bināro parādību vietā tiek meklētas ternāras parādības. Uzmanība tiek pievērsta kultūrai kā attiecību sistēmai starp cilvēku un pasauli, cilvēka lomai kultūrā. 80.gados J.Lotmans raksta biogrāfiskos darbus par Puškinu, Karamzinu. J.Lotmans lieto jēdzienu „культуроведение, [..] kura no zinātniskās perifērijas tagad pārvēršas par vispārzinātnisku metodoloģisko poligonu” /17/. 80.gados modē bija ķīmiķu darbi, Iļja Prigožins. J.Lotmana darbos parādās jēdzieni „bifurkācija”, „fluktuācija”.
   V.Ivanovs lieto jēdzienu  „kultūras antropoloģija”, raksta par „loģiski metodoloģiskajiem jautājumiem kultūras vēsturē un antropoloģijā”. Programmā atsevišķa nodaļa saucas „Kultūras antropoloģija. Etnoloģija un socioloģija”. Šajā nodaļā autors ierosina apskatīt „kulturoloģiskās un socioloģiskās teorijas vispārējos jautājumus”, „kultūras antropoloģijas vietu sociālo zinātņu sistēmā”, „strukturālās antropoloģijas un etnoloģijas metodes”. Atsevišķa nodaļa veltīta „kultūru tipoloģijai”, „formulējot kultūras tipu antropoloģijā”. Tālāk seko nodaļa „Kulturoloģiskā pieeja sabiedrības struktūrai, tiesībām un morālei” un nodaļa, kurā iesaka apskatīt „kultūrantropoloģiskās ziņas par valsts izcelšanos”. Nodaļā „Simboliskā kultūras antropoloģija un ekonomiskās struktūras” runa būtu par „ekonomisko antropoloģiju”, „kapitālisma ekonomisko un kulturoloģisko vēsturi”. Cita nodaļa saucas „Vispārējās vēstures un vēstures filosofijas kulturoloģiskās problēmas” un runa būtu par „krievu vēsturi kulturoloģiskā aspektā”, „pasaules vēsturi un kultūras vēsturi kā veselumu”, „antropoloģiju un vēsturi”. Vienai nodaļai ir nosaukums „Semiotiskā (simboliskā) antropoloģija”. Seko nodaļa „Filoloģiskais cikls kulturoloģijas aspektā”, kurai ir vairākas apakšnodaļas. Viena no tām saucas „Kultūras vēsture un lingvistika”, un tajā jāapskata „krievu un angļu valodas formālā un kompjuteriskā aprakstīšana un šo metožu kulturoloģiskā pielietošana”. Citā nodaļā lietoti formulējumi „antropoloģiskā filma”, „teātra kultūras antropoloģija”. Atsevišķa nodaļa veltīta „Kulturoloģiskajam filosofiskajam ciklam”, piedāvājot apskatīt „filosofisko antropoloģiju”, „filosofijas vēstures antropoloģisko problemātiku”, „Popera trīs pasauļu teoriju un tās pielietošanu kultūras vēsturē”. Nodaļā „Sociālās un individuālās psiholoģijas kulturoloģiskie jautājumi” jāapskata „psiholoģiskie un kulturoloģiskie pamati zinātnei par bērnu un pedagoģiku”, „antropoloģiskās ziņas par jēdziena ”dvēsele” izcelsmi”. Seko nodaļa „Medicīniskā antropoloģija. Ķermenis un kultūra”.
   V.Ivanova priekšlikumu komplektā ietilpst teksts „Izglītojošās programmas projekts „Antropoloģijas krievu skola””. Ievadā autors izsakās par mūsdienās konstatējamo „antropoloģisko pavērsienu” gan Rietumos, gan Austrumeiropā, tāpēc ierosina minētajā Maskavas universitātē izveidot Teorētiskās un lietišķās antropoloģijas institūtu un izglītojošās programmas aspirantiem un vecāko kursu studentiem.
 Pirmā un galvenā pretruna ir disproporcija starp speciālo izglītību, gatavojot homo faber, speciālistu un šauru profesionāli, un vispārējo izglītību, kas mērķēta uz homo sapiens - „saprotoša cilvēka”, būtiski un vienoti domājoša cilvēka formēšanu.
   No šī viedokļa var pretstatīt divus zināšanu tipus: techne – pragmātiskās zināšanas un episteme – būtības zināšanas, kuras mērķis ir apziņas organizācija. Epistēmisko zināšanu uzdevums ir formēt cilvēkā iekšējo nepieciešamību saprast, formēt cilvēku, kurš ir spējīgs domāt patstāvīgi un brīvi.
Bet ne visi cilvēki spēj un grib uztvert tamlīdzīgas zināšanas, - daudzus apmierina šaurs profesionālisms un Jaunajos laikos pazīstamais apmācības veids, kas balstās uz „tehnoloģisko” triādi: zināšanas-prasmes-iemaņas. 
V.Ivanovs tekstā skaidro antropoloģijas jēdziena 3 variantus.
   Pirmais variants, kad lieto antropoloģijas jēdzienu, nosaukts par „šauro” variantu. Jēdzienu izmanto, kad runa ir par konkrētām skolām un pieejām, kuras ir izaugušas no amerikāņu un angļu etnogrāfu pieredzes „primitīvo kultūru” pētīšanā XIX gs. beigās un XX gs. sākumā. Šajās skolās zināšanu pamatā ir etnogrāfija un etnoloģija. „Primitīvo kultūru” pētījumu rezultāti būtiski ietekmēja eiropiešu priekšstatus par „cilvēka dabu” un kultūras fundamentālo lomu cilvēka garīgajā satvarā. Pētījumi aicināja  jautāt, kas ir kultūra, ar ko kultūras atšķiras viena no otras, kādas sakarības pastāv starp kultūru un sociumu, uz kā var balstīties kultūru tipoloģija? Pētījumu rezultāti stimulēja metodoloģiskās un teorētiskās studijas par kultūru, sociumu, mentalitāti, valodu, domāšanu, simboliskajām sistēmām.
   Vislieliskākos panākumus tolaik guva amerikāņu un angļu antropologi. ASV zinātnieki sevi sauc par kultūras antropologiem, angļu – sociālajiem antropologiem. Kā paskaidro V.Ivanovs, antropoloģija izauga no etnogrāfijas un saistīta ar socioloģiju un kulturoloģiju. Antropoloģija faktiski radīja kulturoloģiju. Antropoloģijas svarīgas sastāvdaļas ir etnopsiholoģija, kognitīvā psiholoģija, psiholingvistika, sociolingvistika, mazo grupu teorijas utt.
   V.Ivanova otrajā variantā antropoloģijas jēdzienu lieto tad, zinātniskās izziņas centrā ir cilvēka problēma. Tā tas esot filosofiskajā antropoloģijā, reliģiskajā antropoloģijā, pedagoģiskajā antropoloģijā. Turklāt cilvēka problēma tiek aplūkota maksimāli daudzpusīgi, lai panāktu priekšstatu par cilvēka veselumu. Tamlīdzīga pieeja sastopama eksistenciālismā, personālismā.
   Kā raksta V.Ivanovs, kultūras antropoloģijas ietekmē aizvadītajos gadu desmitos ir radusies ekonomiskā antropoloģija un politiskā antropoloģija. Ekonomiskajā antropoloģijā par galveno ekonomisko resursu tiek uzskatīta nevis zeme, klimatiskie apstākļi, derīgie izraksteņi, bet gan cilvēki un viņu kultūra. Valsts kultūras mantojums, iedzīvotāju etnopsiholoģija, darba tradicionālās normas un stereotipi ir galvenie nosacījumi ekonomiskajai dzīvei.
   V.Ivanovs atgādina Maksa Vēbera pieeju, kurš pirmais savienoja ekonomiku ar masu kultūru. M.Vēbers pārliecinoši pierādīja eiropeiskā kapitālisma saknes Eiropas protestantu revolucionārajā attieksmē pret kultūras vērtībām. Ekonomiskās antropoloģijas speciālisti kultūras faktoru uzskata par galveno Japānas saimnieciskajā uzplaukumā, Ķīnas, Slovēnijas straujajā attīstībā. Tagad ir labi zināms, ka vienas vai otras valsts ekonomiskais modelis ir organiski vienots ar attiecīgās zemes kultūru un tāpēc ekonomisko modeli nevar „eksportēt” uz citu vietu, neskatoties uz universālu ekonomisko likumu  darbību. Visu izšķir kultūra, bet nevis ražošanas spēki, ekonomiskie modeļi u.tml.
   V.Ivanovs raksta, ka kultūras kardinālā nozīmība pašlaik tiek atzīta arī Rietumu universitātēs populārajā politiskajā antropoloģijā. Tiek atzīta kultūras un politisko struktūru nesaraujamā saistība. Rietumu pētnieki noskaidro kultūras ietekmi uz tādām politiskajām ideoloģijām kā demokrātija, autoritārisms, politikas ietekmi uz tādām kultūras formām kā identitāte, pilsonība, politisko konfliktu sakarības ar kultūrsociālajām izmaiņām, piemēram, pilsoniskās sabiedrības stabilitātes nodrošināšanā.
   V.Ivanovs paskaidro, ka pēdējā laikā dažādas antropoloģijas rodas arī citās zināšanu sfērās un ne tikai ekonomikā un politikā. Tas tāpēc, ka jēdziens ir pašlaik modē.
   Trešais variants ir visplašākais, kad par antropoloģiju dēvē jebkuras ar cilvēku saistītas zināšanas un priekšstatus.
   Projektā V.Ivanovs atsevišķu iedaļu velta „antropoloģiskajai pieejai humanitārajās zinātnēs”. Antropoloģijas ietekme humanitārajās zinātnēs palielinās. Tas izskaidrojams ar jaunas zinātniskās paradigmas rašanos eiropeiskajā humanitārajā apziņā. Iepriekšējā strukturālā paradigma (tajā iekļaujas arī poststrukturālisms un postmodernisms) pašlaik tiek nomainīta ar jaunu antropoloģisko paradigmu. Ja „vecā” paradigma orientējās uz bezpersoniskām struktūrām, tekstiem, intertekstualitāti, tad jaunā paradigma orientējas uz subjektivitāti, indivīda aktivitāti, autora specifiku. V.Ivanova ieskatā 90.gadu beigās kļuva skaidrs, ka postmodernisma sludinātā „cilvēka nāve” ir bijusi tikai subjektivitātes īslaicīga atkāpšanās, kas patiesībā pavēra ceļu vēl dziļākai antropoloģiskajai izpratnei.
   Taču V.Ivanovs norāda par vienotas antropoloģiskās paradigmas neiespējamību: nevar izveidot vienotu un universālu „cilvēka teoriju”. Noteikti pastāvēs metodiskā daudzveidība, - metodoloģiskās totalizācijas laiks ir beidzies, un turpmāk dominēs filosofiski teorētisko principu un nostādņu daudzveidība.
   Projektā ir iedaļa „Kognitīvā antropoloģija”. V.Ivanovs raksta, ka kognitīvā antropoloģija radās XX gs. 50. gadu vidū. Tās rašanos veicināja jaunā attieksmē pret kultūras jēdzienu.
   Pirms tam kultūra tika uzskatīta kā uzvedības, darbības vai paražu modelis. Tātad valdīja biheivioristiskā pieeja. Priekšstats par to, ka kultūrai piemīt  kognīcija (cognition), vienlaicīgi ietekmēja kultūras, lingvistikas un psiholoģijas pētījumus. V.Ivanovs atsaucas uz V.Gudnafa 1957.gadā publicēto rakstu, kurā kultūra definēta kā zināšanu sistēma. V.Gudnafa rakstā runāts par kultūru, kura sastāv no tā, kas ir jāzina un kam ir jātic, lai rīkotos atbilstoši sabiedrības normām. Kognitīvā antropoloģija joprojām izmanto V.Gudnafa kultūras definīciju un pēta kultūras kompetenci – kultūras elementu mentālo organizāciju, bet nevis pašus kultūras elementus. Tiek pieņemts, ka katrai tautai ir īpatna kultūras elementu mentālā organizācija.
   Tagad tas ir vispārzināms fakts, ka pagājušā gadsimta 60.- 90.gados Rietumu zinātnē interese par antropoloģiju bija ļoti liela un vispusīga, - radās un uzplauka visdažādākās „antropoloģijas”. Tā bija antropoloģija, kurā visu izskaidroja no kultūras viedokļa (cultural explanation). Bija sastopami pat izteikumi par sava veida kultūras ekspansiju /22/. Piemēram, literatūrzinātnieki, mākslas zinātnieki, vēsturnieki pievērsās kultūras vēsturei un savus darbus veltīja „kultūras poētikai”, „iespieddarbu kultūrai”, „galma kultūrai”, „absolūtisma kultūrai”,  „azartspēļu kultūrai”, „ieroču kultūrai” u.tml. Kultūras vēstures pētījumi kļuva populāri ASV, Francijā, Lielbritānijā (iecienītākais žanriskais apzīmējums - cultural studies).
   80.gadu beigās Rietumos radās apzīmējums „jaunā kultūras vēsture”. Vārds „jaunā” tika lietots tāpēc, lai atdalītu jaunos kultūras pētījumus no iepriekšējiem darbiem kultūras vēsturē. Vārds „kultūras” tika lietots, lai jaunos pētījumus atdalītu no iepriekšējiem darbiem par intelektuālo vēsturi. Jaunajā kultūras vēsturē priekšroka tiek dota nevis intelektuālajiem procesiem (idejām, uzskatu sistēmām), bet gan mentalitātei, iztēlei, stihiskiem priekšstatiem un izjūtām. Turklāt vārds „kultūras” palīdz jaunos darbus nodalīt no „sociālās” vēstures.


 

1/ Гирц К. Путь и случай: Жизнь в науке.- НЛО, 2004 № 70; skat.: http://magazines.russ.ru/nlo/2004/70/gi3.html

2/ Skat.: Кнабе Г. Внутренние формы культуры.- Декоративное искусство. 1981, № 1

3/ Skat.: Кун Т. Структура научных революций. М., 1977

4/ Skat.: Ионин Л.Г. Социология культуры: путь в новое тысячалетие. 3-е изд. М., 2000; interviju skat.: www.unlv.edu/centers/cdclv/archives/Interviews/ionin.html

5/ Skat.: Каган М.С. Перспективы развития гуманитарных наук в ХХI веке; www.anthropology.ru

6/ Швейцер А. Культура и этика. М., 1973, с. 103

7/ Пригожин И. Философия нестабильности.- Вопросы философии, 1991, № 6, с.47

8/ Skat.: Svešvārdu vārdnīca. Dr. Philol. J.Baldunčika redakcijā. R., 1999

9/ Skat.: Чучин-Русов А. Природа культуры.- Общественные науки и современность, 1995, № 6, с.139

10/ Skat.: Смирнов И. Общество без ностальгии.- Критическая масса, 2005,  № 1

11/ Skat.: Люббе Г. В ногу со временем; www.ruthenia.ru/logos

12/ Skat.: Priedītis A. Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kulturas vēsture. Daugavpils, 2003; Антология исследований культуры. СПб., 1997

13/ L.Vaita rakstu „Kulturoloģija” (ar izmainītu nosaukumu) skat.: www.i.-u.ru

14/ Skat.: Асоян Ю., Малафеев А. Открытие идеи культуры. М., 2001

15/ Skat.: Эберт К. Семиотика на распутье. – Вопросы философии, 2003, № 7

16/ Skat.: Лотман Ю. Семиосфера. СПб., 2000

17/ Skat.: Лотман Ю. Избранные статьи. Таллин, 1992. Том 1, с.466

18/ Skat.: http://knowledge.isras.ru/sj/sj/sj2-02gud.html

19/ Skat.: www.bibler.ru

20/ Skat.: www.auditorium.ru/books/301/IONIN

21/ Skat.: www.kogni.narod.ru/ivanov.htm#1

22/ Skat.: Берк П. Историческая антропология и новая культурная история.- НЛО, 2005, № 75; www.magazines.russ.ru

23/ Гуревич А. История в человеческом измерении.- НЛО, 2005, № 75; www.magazines.russ.ru  

24/ Skat.: Хантингтон С. Столкновение цивилизаций?- Полис, 1994, № 1; www.politstudies.ru

25/ Skat.: Фукуяма Ф. Главенство культуры.- www.old.russ.ru ; www.gumer.info

26/ Skat.: www.kreml.org

 


Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.