Kultūras determinisms
Vienpusīgums un redzesloka šaurība – pazīstamas
neirotisma iezīmes.
K.G.Jungs
Visi zina, ka kultūras antropoloģija pēta kultūru.
Taču
neviens precīzi nezina, kas ir kultūra.
K.Gīrcs
Turpmākās impērijas būs apziņas impērijas.
V.Čerčils
Eiropā latīņu vārds “cultura” līdz XX gs. bija sastopams
filosofiskajā leksikonā, un jaunajos laikos tas piedzīvoja kā metaforizāciju,
tā metaforiskuma zaudēšanu.
Vispirms kultūras vārdu lietoja kā
metaforu, kultūru kā zemes apstrādāšanu un kultivēšanu attiecinot arī uz
garīgajām parādībām. Šajā ziņā populārs piemērs ir angļu filosofa F.Bēkona kultūras salīdzinājums ar prāta apmēslošanu.Vēsturiski pirmais
“plurālistiskojās” civilizācijas jēdziens. Franču zinātnieks Lusjēns Fevrs
XX.gs. sākumā noskaidroja, ka daudzskaitlī civilizācijas jēdzienu pirmais
lietoja franču rakstnieks P.S.Ballanšs 1819.gadā.L.Fevrs citē franču
vēsturnieka F.P.G.Gizo viedokli, kurš uzskatīja, ka katrai tautai ir sava civilizācija
(t.i., kultūra) un eksistē tādas tautu saimes kā eiropiešu civilizācija. Atziņa par „kultūru daudzskaitliskumu”, bez
kā nav iedomājama XX gs. kultūras pašapziņa un kultūrfilosofiskā doma,
pakāpeniski radās un izvērtās tikai XIX gs. visai komplicētu sociokulturālo
izmaiņu rezultātā. XIX gs. un daļēji arī XX gs. zinātniskās izpētes centrā
pārsvarā bija t.s. pirmatnējās un primitīvās kultūras. Eiropas antropologi,
etnogrāfi, etnologi galvenokārt pievērsās Austrālijas, Āfrikas, Amerikas,
Āzijas pamatiedzīvotāju eksotiskajai mitoloģijai, folklorai, etnogrāfijai. angļu etnogrāfa Eduarda Barneta Tailora
fundamentālo darbu “Pirmatnējā kultūra”(1871), kas arī mūsdienās ietilpst
kulturoloģiskās literatūras klasikā.
Tailors
kultūras un civilizācijas jēdzienu lietoja sinonīmiski. Viņaprāt kultūra jeb
civilizācija sastāv no divām daļām – garīgās kultūras un materiālās kultūras.
Primārā esot garīgā kultūra, bez kuras nevar pastāvēt materiālā kultūra.
Kultūras jeb civilizācijas definīcijā Tailors nosauca tos garīgos kompenentus,
no kuriem sastāv kultūras veselums. Tādi komponenti esot zināšanas, ticējumi,
māksla, tikumība, likumi, paražas un citas cilvēku spējas un ieradumi.
XX gs.
saglabājās intereses par t.s. pirmatnējām kultūrām un to tipoloģiju. Taču
kopumā XX gs. manāmi pieauga teorētiskās prasības. Gadsimta beigās sāka
nostiprināties viedoklis, ka kulturoloģijai kā patstāvīgai zinātnei kultūru
vispār ir jācenšas interpretēt tikai no teorētiskā viedokļa, balstoties uz citu
zinātnisko disciplīnu empīrisko pētījumu rezultātiem.
1959.gadā
plašu rakstu “Kultūras jēdziens” publicēja viena no vislielākajām autioritātēm
kulturoloģijā amerikāņu zinātnieks Leslijs Vaits. Viņš centās pārvarēt
antropoloģijā un etnoloģijā izplatīto viedokli, ka materiālie priekšmeti
neietilpst kultūrā, jo tajā varot ietilpt tikai garīgās izpausmes – idejas,
garīgas abstrakcijas u.tml. L.Vaits turpretī kultūras būtību saskatīja vienīgi
cilvēkam piemītošajā spējā piešķirt noteiktu simbolisko jēgu ne tikai garīgajām
izpausmēm, bet arī darbībai un priekšmetiem. Kultūrā tāpat ietilpst cilvēka
spēja uztvert un izprast simboliskās izpausmes komunikācijas procesā. L.Vaita
ieskatā simboliskā jēga var būt idejām, ticējumiem, jūtām, attieksmei,
uzvedībai, paražām, tiesiskajām normām, mākslas darbiem, valodai, darba
instrumentiem, tehnoloģiskajām iekārtām, ornamentiem, saimniecības priekšmetiem
u.c.
Mūsdienās strauji nostiprinās viedoklis, ka kultūrā ietilpst tas viss,
kas ir cilvēka radīts un atrodas starp cilvēku un dabu. Kultūra ir “otrā daba”
(J.V.Gēte) – cilvēka radītā daba, bez kuras nav iespējama sabiedrības
pastāvēšana. Tādējādi kultūras saturs patiesībā ir maksimalizēts līdz galējai
robežai, jo kultūrā faktiski ietilpst viss – gan tā dēvētā garīgā, gan
materiālā kultūra. Zinātniskajā
literatūrā ir sastopama sekojošā kultūras definīcija: kultūra ir cilvēciskās darbības, uzvedības un saskarsmes
superbioloģisko programmu sistēma, kas nodrošina sociālās dzīves pastāvēšanu un
pilnveidošanos. Darbības,
uzvedības un saskarsmes superbioloģiskās (t.i., virs-, pārbioloģiskās)
programmas izpaužas zināšanu, normu, iemaņu, ideālu, paraugu, ideju, hipotēžu,
ticējumu, mērķu, vērtību jomā un kopumā veido vēsturiski uzkrātu sociālo
pieredzi. Kultūra izpaužas sabiedriskās dzīves visās jomās, un nav tāda
sabiedriskās dzīves fenomena, kas nebūtu saistīts ar kultūru.
Kultūru mēdz salīdzināt ar ģenētiskajiem
kodiem. Kultūra sabiedrībā ir tas pats, kas ģenētiskie
kodi bioloģiskajos organismos, nodrošinot to funkcionēšanas daudzveidību.
Kultūras “ģenētiskie kodi” ir cilvēciskās darbības, uzvedības un saskarsmes superbioloģiskās
programmas, kuras apkopo sociālo pieredzi un nosaka cilvēka katru soli
sabiedriskajā dzīvē. Tādējādi faktiski var teikt, ka cilvēka esamību nosaka ne
tikai bioloģiskie, ģenētiskie kodi, bet arī superbioloģiskie kultūras kodi.
Interesanti
ir priekšlikumi par jaunas zinātnes – kultūrģenētikas – nepieciešamību, kura
nodarbotos ar kultūras pārmantošanas likumu un likumsakarību izpēti analoģiski
kā tas notiek bioģenētikā ar cilvēka gēnu izpēti. No iepriekšējām paaudzēm
cilvēks manto ne tikai bioloģiskos gēnus, bet arī kultūras gēnus, par kuru
funkcionēšanas nosacījumiem varētu visu izzināt kultūrģenētika. Kultūras izpratnes, kultūras
jēdziena vēsturiskajā attīstībā līdz šim vienmēr ir bijusi zināma iekšējā
loģika. Doma virzījās no konkrēti empīriskā materiāla apguves uz abstrakti visaptverošu
garīgo konstrukciju. Vispirms kultūrā iekļāva cilvēka paveikto; bija laiks,
kad, runājot par kultūru, lietoja metaforiski tēlainus apzīmējumus un fiksēja
kultūras atsevišķas iezīmes, funkcijas, izpausmes. Tagad kultūras jēdzienā
priekšplānā ir cilvēka aktivitāte (darbība, uzvedība, saskarsme), pateicoties
kurai rodas pāri dabai stāvoša cilvēciskās esamības sfēra – mākslīga, abstrakti
visaptveroša, pretstatā dabiskajam un dabai. Cilvēka dzīve tādējādi virzās
divās sfērās – dabas un kultūras.
Tagad,
liekas, vienīgi latvieši nezina, ka jēdzienu „kulturoloģija” pirmais lietoja
Rīgā dzimušais Nobela prēmijas laureāts ķīmijā Vilhelms Ostvalds
Sociālā antropoloģija
izmanto socioloģijas metodiskās konstrukcijas. Kultūras antropoloģija izmanto
vēstures un psiholoģijas zinātniski metodisko pieeju. Gan sociālajā, gan
kultūras antropoloģijā dominē empīriski un faktoloģiski aprakstošā pieeja, kas
izziņas procesā vienmēr sevi attaisnos un būs nepieciešamība.
Pirms „kulturoloģiskās revolūcijas” valdīja naturālistiskais cilvēka
uzvedības izskaidrojums bioloģijā, psiholoģijā, socioloģijā. Minētajās zinātnēs
cilvēka uzvedību izskaidroja, ņemot vērā viņa fizisko tipu, domāšanas
īpatnības, sociālās mijietekmes. Cilvēks bija iemesls, kultūra – sekas.
Turpretī kulturoloģija atzīst, ka cilvēki attiecīgi uzvedās tāpēc, ka ir
audzināti saskaņā ar noteiktām kultūras tradīcijām. Tautas uzvedība ir
jāizskaidro nevis atkarībā no tās fiziskā tipa, ģenētiskā koda, idejām, velmēm,
bet gan atkarībā no kultūras tradīcijām. Tautas uzvedība ir attiecīgās tautas
kultūras funkcija. Pie tam kultūra pati sevi nosaka, jo kultūra ir
pašregulējoša sistēma un patstāvīgs process, kura laikā kultūras īpašības
savstarpējās mijiedarbības rezultātā veido jaunas kombinācijas, savienojumus
u.tml.
L.Vaits apcerē „Kulturoloģija”
raksta par antropocentrisko pieeju. Antropoloģija ir opozīcijā kulturoloģijai
un pretendē uz primāro lomu tāpēc, ka balstās uz senu un dziļi iesakņotu
filosofisko tradīciju – antropomorfismu un antropocentrismu. Cilvēks tiek
uzlūkots par sākotnēji svarīgāko dzinējspēku un visa sākumu. Cilvēku mēdz
uzskatīt par kultūras avotu. L.Vaits paskaidro, ka antropoloģiskā koncepcija atsaucās
uz faktu, ka vienīgi cilvēka uzvedība nebalstās uz bioloģisko orgānu
attiecīgajām funkcijām, kā tas ir ar citām dzīvajām būtnēm – haizivīm, pīlēm
u.c. Cilvēks dzīvo starp dažādiem simboliem, un cilvēka radītos institūtus ir
jāskaidro kultūras terminos /13/.
L.Vaits oriģināli formulēja kultūras jēdzienu,
kulturoloģijas priekšmetu, ierosināja galveno pētniecisko metodi – sistēmisko
pieeju, taču kulturoloģija savu „zvaigžņu stundu” XX gs. beigās piedzīvoja
nevis ASV, bet gan Krievijā, Baltkrievijā /14/. Tas tāpēc, ka PSRS jau 60.gados
parādījās zinātniskie darbi ar izteiktu kulturoloģisko ievirzi
Pētot kultūru, svarīgi ir
vienmēr atcerēties par kultūras vienotību. Cilvēka darbībai informācijas
sagatavošanā, vākšanā un glabāšanā piemīt savstarpējā saistība. Kultūrā nav
izolētas zīmju sistēmas, kaut gan atsevišķas zīmju sistēmas var aplūkot
relatīvi patstāvīgi un tādējādi veidojas semiotiskā cikla nosacīti autonomu
zinātņu sērija.
Tēzēs kultūra tiek pretstatīta „ne-kultūrai”, tā apzīmējot kultūras ārējo
vidi. Katrā kultūrā pastāv sevis pretstatīšana „ne-kultūrai”. Turklāt šīs
pretstatīšanas veids un principi ir atkarīgi no attiecīgās kultūras iezīmēm.
Piemēram, no informācijas organizācijas sabiedrībā. Ne velti XX gs.
informācijas teorija esot tik populāra. Kultūrai „ne-kultura” ir vajadzīga, jo
viens no kultūras mehānismiem ir ārējo vidi pārvērst iekšējā vidē,
deorganizāciju (entropiju) – organizācijā, haosu (civilizāciju) – kultūrā,
entropiju - informācijā u.tml. Katram kultūras vēsturiskajam tipam atbilst savs
„ne-kultūras” tips. Kultūra tiecas pakļaut visu „ne-kultūru”, taču XX gs.
kultūras paplašināšanās telpiskās rezerves jau bija izsmeltas, jo planētas visu
ģeogrāfisko vidi jau pārklāja kultūra. Tā kā kultūra nevar funkcionēt bez
mijiedarbības ar savu ārējo vidi, XX gs. šī ārējā vide tika atrasta jaunā sfērā
– zemapziņas problemātikā, jo zemapziņas problemātika ne tik lielā mērā ir
atklājums kā speciāli apzināts veidojums.
Starpdisciplinārās intereses,
binārā aprakstošā metode, kultūras duālistiskais modelis zaudēja jēgu vēlāk –
80.gados. Metaforisko apzīmējumu fana J.Lotmana pēdējā grāmata saucās „Kultūra
un sprādziens”. Tajā dominē saruna par kultūras dinamiku, atvērtību,
neprognozējamību. Bināro parādību vietā tiek meklētas ternāras parādības. Uzmanība
tiek pievērsta kultūrai kā attiecību sistēmai starp cilvēku un pasauli, cilvēka
lomai kultūrā. 80.gados J.Lotmans raksta biogrāfiskos darbus par Puškinu,
Karamzinu. J.Lotmans lieto jēdzienu „культуроведение, [..] kura no zinātniskās
perifērijas tagad pārvēršas par vispārzinātnisku metodoloģisko poligonu” /17/. 80.gados
modē bija ķīmiķu darbi, Iļja Prigožins. J.Lotmana darbos parādās jēdzieni
„bifurkācija”, „fluktuācija”.
V.Ivanovs lieto jēdzienu „kultūras antropoloģija”, raksta par „loģiski
metodoloģiskajiem jautājumiem kultūras vēsturē un antropoloģijā”. Programmā
atsevišķa nodaļa saucas „Kultūras antropoloģija. Etnoloģija un socioloģija”.
Šajā nodaļā autors ierosina apskatīt „kulturoloģiskās un socioloģiskās teorijas
vispārējos jautājumus”, „kultūras antropoloģijas vietu sociālo zinātņu
sistēmā”, „strukturālās antropoloģijas un etnoloģijas metodes”. Atsevišķa
nodaļa veltīta „kultūru tipoloģijai”, „formulējot kultūras tipu antropoloģijā”.
Tālāk seko nodaļa „Kulturoloģiskā pieeja sabiedrības struktūrai, tiesībām un
morālei” un nodaļa, kurā iesaka apskatīt „kultūrantropoloģiskās ziņas par
valsts izcelšanos”. Nodaļā „Simboliskā kultūras antropoloģija un ekonomiskās
struktūras” runa būtu par „ekonomisko antropoloģiju”, „kapitālisma ekonomisko
un kulturoloģisko vēsturi”. Cita nodaļa saucas „Vispārējās vēstures un vēstures
filosofijas kulturoloģiskās problēmas” un runa būtu par „krievu vēsturi
kulturoloģiskā aspektā”, „pasaules vēsturi un kultūras vēsturi kā veselumu”,
„antropoloģiju un vēsturi”. Vienai nodaļai ir nosaukums „Semiotiskā
(simboliskā) antropoloģija”. Seko nodaļa „Filoloģiskais cikls kulturoloģijas
aspektā”, kurai ir vairākas apakšnodaļas. Viena no tām saucas „Kultūras vēsture
un lingvistika”, un tajā jāapskata „krievu un angļu valodas formālā un kompjuteriskā
aprakstīšana un šo metožu kulturoloģiskā pielietošana”. Citā nodaļā lietoti
formulējumi „antropoloģiskā filma”, „teātra kultūras antropoloģija”. Atsevišķa
nodaļa veltīta „Kulturoloģiskajam filosofiskajam ciklam”, piedāvājot apskatīt
„filosofisko antropoloģiju”, „filosofijas vēstures antropoloģisko
problemātiku”, „Popera trīs pasauļu teoriju un tās pielietošanu kultūras
vēsturē”. Nodaļā „Sociālās un individuālās psiholoģijas kulturoloģiskie
jautājumi” jāapskata „psiholoģiskie un kulturoloģiskie pamati zinātnei par
bērnu un pedagoģiku”, „antropoloģiskās ziņas par jēdziena ”dvēsele” izcelsmi”.
Seko nodaļa „Medicīniskā antropoloģija. Ķermenis un kultūra”.
V.Ivanova priekšlikumu komplektā
ietilpst teksts „Izglītojošās programmas projekts „Antropoloģijas krievu skola””.
Ievadā autors izsakās par mūsdienās konstatējamo „antropoloģisko pavērsienu”
gan Rietumos, gan Austrumeiropā, tāpēc ierosina minētajā Maskavas universitātē
izveidot Teorētiskās un lietišķās antropoloģijas institūtu un izglītojošās
programmas aspirantiem un vecāko kursu studentiem.
Pirmā un galvenā pretruna ir disproporcija starp speciālo izglītību,
gatavojot homo faber, speciālistu un
šauru profesionāli, un vispārējo izglītību, kas mērķēta uz homo sapiens - „saprotoša cilvēka”, būtiski un vienoti domājoša
cilvēka formēšanu.
No šī viedokļa var pretstatīt divus zināšanu
tipus: techne – pragmātiskās
zināšanas un episteme – būtības
zināšanas, kuras mērķis ir apziņas organizācija. Epistēmisko zināšanu uzdevums
ir formēt cilvēkā iekšējo nepieciešamību saprast, formēt cilvēku, kurš ir
spējīgs domāt patstāvīgi un brīvi.
Bet ne visi cilvēki spēj un
grib uztvert tamlīdzīgas zināšanas, - daudzus apmierina šaurs profesionālisms
un Jaunajos laikos pazīstamais apmācības veids, kas balstās uz „tehnoloģisko”
triādi: zināšanas-prasmes-iemaņas.
V.Ivanovs tekstā skaidro antropoloģijas jēdziena 3 variantus.
Pirmais variants, kad lieto antropoloģijas
jēdzienu, nosaukts par „šauro” variantu. Jēdzienu izmanto, kad runa ir par
konkrētām skolām un pieejām, kuras ir izaugušas no amerikāņu un angļu etnogrāfu
pieredzes „primitīvo kultūru” pētīšanā XIX gs. beigās un XX gs. sākumā. Šajās
skolās zināšanu pamatā ir etnogrāfija un etnoloģija. „Primitīvo kultūru”
pētījumu rezultāti būtiski ietekmēja eiropiešu priekšstatus par „cilvēka dabu”
un kultūras fundamentālo lomu cilvēka garīgajā satvarā. Pētījumi aicināja jautāt, kas ir kultūra, ar ko kultūras
atšķiras viena no otras, kādas sakarības pastāv starp kultūru un sociumu, uz kā
var balstīties kultūru tipoloģija? Pētījumu rezultāti stimulēja metodoloģiskās
un teorētiskās studijas par kultūru, sociumu, mentalitāti, valodu, domāšanu,
simboliskajām sistēmām.
Vislieliskākos panākumus tolaik guva amerikāņu
un angļu antropologi. ASV zinātnieki sevi sauc par kultūras antropologiem,
angļu – sociālajiem antropologiem. Kā paskaidro V.Ivanovs, antropoloģija izauga
no etnogrāfijas un saistīta ar socioloģiju un kulturoloģiju. Antropoloģija
faktiski radīja kulturoloģiju. Antropoloģijas svarīgas sastāvdaļas ir
etnopsiholoģija, kognitīvā psiholoģija, psiholingvistika, sociolingvistika,
mazo grupu teorijas utt.
V.Ivanova otrajā variantā antropoloģijas
jēdzienu lieto tad, zinātniskās izziņas centrā ir cilvēka problēma. Tā tas esot
filosofiskajā antropoloģijā, reliģiskajā antropoloģijā, pedagoģiskajā
antropoloģijā. Turklāt cilvēka problēma tiek aplūkota maksimāli daudzpusīgi,
lai panāktu priekšstatu par cilvēka veselumu. Tamlīdzīga pieeja sastopama
eksistenciālismā, personālismā.
Kā raksta V.Ivanovs, kultūras
antropoloģijas ietekmē aizvadītajos gadu desmitos ir radusies ekonomiskā
antropoloģija un politiskā antropoloģija. Ekonomiskajā antropoloģijā par
galveno ekonomisko resursu tiek uzskatīta nevis zeme, klimatiskie apstākļi,
derīgie izraksteņi, bet gan cilvēki un viņu kultūra. Valsts kultūras mantojums,
iedzīvotāju etnopsiholoģija, darba tradicionālās normas un stereotipi ir
galvenie nosacījumi ekonomiskajai dzīvei.
V.Ivanovs atgādina Maksa Vēbera pieeju, kurš
pirmais savienoja ekonomiku ar masu kultūru. M.Vēbers pārliecinoši pierādīja
eiropeiskā kapitālisma saknes Eiropas protestantu revolucionārajā attieksmē
pret kultūras vērtībām. Ekonomiskās antropoloģijas speciālisti kultūras faktoru
uzskata par galveno Japānas saimnieciskajā uzplaukumā, Ķīnas, Slovēnijas
straujajā attīstībā. Tagad ir labi zināms, ka vienas vai otras valsts
ekonomiskais modelis ir organiski vienots ar attiecīgās zemes kultūru un tāpēc
ekonomisko modeli nevar „eksportēt” uz citu vietu, neskatoties uz universālu
ekonomisko likumu darbību. Visu izšķir
kultūra, bet nevis ražošanas spēki, ekonomiskie modeļi u.tml.
V.Ivanovs raksta, ka kultūras
kardinālā nozīmība pašlaik tiek atzīta arī Rietumu universitātēs populārajā
politiskajā antropoloģijā. Tiek atzīta kultūras un politisko struktūru
nesaraujamā saistība. Rietumu pētnieki noskaidro kultūras ietekmi uz tādām
politiskajām ideoloģijām kā demokrātija, autoritārisms, politikas ietekmi uz
tādām kultūras formām kā identitāte, pilsonība, politisko konfliktu sakarības
ar kultūrsociālajām izmaiņām, piemēram, pilsoniskās sabiedrības stabilitātes
nodrošināšanā.
V.Ivanovs paskaidro, ka pēdējā
laikā dažādas antropoloģijas rodas arī citās zināšanu sfērās un ne tikai
ekonomikā un politikā. Tas tāpēc, ka jēdziens ir pašlaik modē.
Trešais variants ir visplašākais,
kad par antropoloģiju dēvē jebkuras ar cilvēku saistītas zināšanas un
priekšstatus.
Projektā V.Ivanovs atsevišķu
iedaļu velta „antropoloģiskajai pieejai humanitārajās zinātnēs”. Antropoloģijas
ietekme humanitārajās zinātnēs palielinās. Tas izskaidrojams ar jaunas
zinātniskās paradigmas rašanos eiropeiskajā humanitārajā apziņā. Iepriekšējā
strukturālā paradigma (tajā iekļaujas arī poststrukturālisms un postmodernisms)
pašlaik tiek nomainīta ar jaunu antropoloģisko paradigmu. Ja „vecā” paradigma
orientējās uz bezpersoniskām struktūrām, tekstiem, intertekstualitāti, tad
jaunā paradigma orientējas uz subjektivitāti, indivīda aktivitāti, autora specifiku.
V.Ivanova ieskatā 90.gadu beigās kļuva skaidrs, ka postmodernisma sludinātā
„cilvēka nāve” ir bijusi tikai subjektivitātes īslaicīga atkāpšanās, kas
patiesībā pavēra ceļu vēl dziļākai antropoloģiskajai izpratnei.
Taču V.Ivanovs norāda par vienotas
antropoloģiskās paradigmas neiespējamību: nevar izveidot vienotu un universālu
„cilvēka teoriju”. Noteikti pastāvēs metodiskā daudzveidība, - metodoloģiskās
totalizācijas laiks ir beidzies, un turpmāk dominēs filosofiski teorētisko
principu un nostādņu daudzveidība.
Projektā ir iedaļa „Kognitīvā
antropoloģija”. V.Ivanovs raksta, ka kognitīvā antropoloģija radās XX gs. 50.
gadu vidū. Tās rašanos veicināja jaunā attieksmē pret kultūras jēdzienu.
Pirms tam kultūra tika uzskatīta kā uzvedības,
darbības vai paražu modelis. Tātad valdīja biheivioristiskā pieeja. Priekšstats
par to, ka kultūrai piemīt kognīcija (cognition), vienlaicīgi ietekmēja
kultūras, lingvistikas un psiholoģijas pētījumus. V.Ivanovs atsaucas uz
V.Gudnafa 1957.gadā publicēto rakstu, kurā kultūra definēta kā zināšanu sistēma.
V.Gudnafa rakstā runāts par kultūru, kura sastāv no tā, kas ir jāzina un kam ir
jātic, lai rīkotos atbilstoši sabiedrības normām. Kognitīvā antropoloģija joprojām
izmanto V.Gudnafa kultūras definīciju un pēta kultūras kompetenci – kultūras
elementu mentālo organizāciju, bet nevis pašus kultūras elementus. Tiek
pieņemts, ka katrai tautai ir īpatna kultūras elementu mentālā organizācija.
Tagad tas ir vispārzināms fakts,
ka pagājušā gadsimta 60.- 90.gados Rietumu zinātnē interese par antropoloģiju
bija ļoti liela un vispusīga, - radās un uzplauka visdažādākās
„antropoloģijas”. Tā bija antropoloģija, kurā visu izskaidroja no kultūras
viedokļa (cultural explanation). Bija
sastopami pat izteikumi par sava veida kultūras ekspansiju /22/. Piemēram, literatūrzinātnieki,
mākslas zinātnieki, vēsturnieki pievērsās kultūras vēsturei un savus darbus
veltīja „kultūras poētikai”, „iespieddarbu kultūrai”, „galma kultūrai”,
„absolūtisma kultūrai”, „azartspēļu
kultūrai”, „ieroču kultūrai” u.tml. Kultūras vēstures pētījumi kļuva populāri
ASV, Francijā, Lielbritānijā (iecienītākais žanriskais apzīmējums - cultural studies).
80.gadu beigās Rietumos radās
apzīmējums „jaunā kultūras vēsture”. Vārds „jaunā” tika lietots tāpēc, lai
atdalītu jaunos kultūras pētījumus no iepriekšējiem darbiem kultūras vēsturē.
Vārds „kultūras” tika lietots, lai jaunos pētījumus atdalītu no iepriekšējiem
darbiem par intelektuālo vēsturi. Jaunajā kultūras vēsturē priekšroka tiek dota
nevis intelektuālajiem procesiem (idejām, uzskatu sistēmām), bet gan
mentalitātei, iztēlei, stihiskiem priekšstatiem un izjūtām. Turklāt vārds
„kultūras” palīdz jaunos darbus nodalīt no „sociālās” vēstures.
1/ Гирц К. Путь и случай: Жизнь в науке.- НЛО, 2004 № 70; skat.: http://magazines.russ.ru/nlo/2004/70/gi3.html
2/ Skat.: Кнабе Г. Внутренние формы культуры.-
Декоративное искусство. 1981, № 1
3/ Skat.: Кун Т.
Структура научных революций. М., 1977
4/ Skat.: Ионин Л.Г.
Социология культуры: путь в новое тысячалетие. 3-е изд. М., 2000; interviju skat.: www.unlv.edu/centers/cdclv/archives/Interviews/ionin.html
5/ Skat.: Каган М.С.
Перспективы развития гуманитарных наук в ХХI веке; www.anthropology.ru
6/ Швейцер А. Культура
и этика. М., 1973, с. 103
7/ Пригожин И.
Философия нестабильности.- Вопросы философии, 1991, № 6, с.47
8/ Skat.: Svešvārdu vārdnīca. Dr. Philol.
J.Baldunčika redakcijā. R., 1999
9/ Skat.: Чучин-Русов
А. Природа культуры.- Общественные науки и современность, 1995, № 6, с.139
10/ Skat.: Смирнов И. Общество без ностальгии.-
Критическая масса, 2005, № 1
11/ Skat.: Люббе Г. В ногу со временем; www.ruthenia.ru/logos
12/ Skat.: Priedītis A. Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kulturas
vēsture. Daugavpils, 2003; Антология исследований
культуры. СПб., 1997
13/ L.Vaita rakstu „Kulturoloģija” (ar izmainītu nosaukumu) skat.: www.i.-u.ru
14/ Skat.: Асоян Ю., Малафеев А. Открытие идеи
культуры. М., 2001
15/ Skat.: Эберт К. Семиотика на распутье. – Вопросы
философии, 2003, № 7
16/ Skat.: Лотман Ю. Семиосфера. СПб., 2000
17/ Skat.: Лотман Ю. Избранные статьи. Таллин, 1992.
Том 1, с.466
18/ Skat.: http://knowledge.isras.ru/sj/sj/sj2-02gud.html
19/ Skat.: www.bibler.ru
20/ Skat.: www.auditorium.ru/books/301/IONIN
21/ Skat.: www.kogni.narod.ru/ivanov.htm#1
22/ Skat.: Берк П. Историческая антропология и новая
культурная история.- НЛО, 2005, № 75; www.magazines.russ.ru
23/ Гуревич А. История в человеческом измерении.- НЛО,
2005, № 75; www.magazines.russ.ru
24/ Skat.: Хантингтон С. Столкновение цивилизаций?-
Полис, 1994, № 1; www.politstudies.ru
25/ Skat.: Фукуяма Ф. Главенство культуры.- www.old.russ.ru
; www.gumer.info
26/ Skat.: www.kreml.org